Iecavnieks Gunārs Bogdanovs strādā par tirdzniecības menedžeri akciju sabiedrības «Baltic data» datorsalonā, kas iekārtots tirdzniecības centrā «Rimi» Bauskā.
Iecavnieks Gunārs Bogdanovs strādā par tirdzniecības menedžeri akciju sabiedrības «Baltic data» datorsalonā, kas iekārtots tirdzniecības centrā «Rimi» Bauskā. Viņam ļoti patīk šis darbs, kā arī datoru pasaule. Tā vispirms atklāta pašmācībā, pēc tam – Nodarbinātības valsts dienesta rīkotos trīs mēnešu kursos Baltijas datorakadēmijā Rīgā.
Kaut arī apgūtas modernās tehnoloģijas, G. Bogdanovs nevienu dienu nespēj iedomāties bez grāmatām.
Pagājušajā gadā viņš iestājās Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Bauskas filiāles neklātienē, izvēlējies programmu ar specializāciju informātikā. Vairākus gadus darbojas Bauskas rajona literātu apvienībā, viņa dzejoļi ievietoti baušķenieku kopkrājumā «Akmeņi zied».
Tagad tu no Iecavas pagasta regulāri braukā uz Bausku, kur ir tava darbavieta. Strādā diezgan garas stundas, maiņas gadās arī brīvajās dienās. Vai šāds ritms ir pieņemams?
– Patīk man šis darbs, eju uz to kā uz svētkiem. Patīk tā sabiedrība, kas ir apkārt. Katram ir savas vajadzības. Laukos dzīvodams noslēgtā vidē, nebiju apjautis, cik dažādi var būt cilvēki, kādas nianses katrā atklājas. Visām tehniskajām lietām klāt ir šīs cilvēciskās attiecības. Vienudien ienāk salonā tāds nikns vīrs, saprotams, uz visu pasauli noskaities. Es viņam vienkārši pavaicāju – kas par vainu? Viņš tā kā apstulba. Bija gaidījis, ka pretī saņems agresiju, bet nekā.
Vai jūties pietiekami stiprs datorzinībās?
– Šī ir nozare, kas nepārtraukti mainās, un jāapgūst arī jaunais. Man bija lieliski pasniedzēji Baltijas datorakadēmijā, pašam mācības ļoti patika. Naktīm sēdēju, lai apgūtu to, kas vajadzīgs. Esmu saņēmis vairākus sertifikātus, taču vēl man ļoti interesē programmēšana. Informātikas programmu izvēlējos augstskolas neklātienē. Tā saistīta ar latviešu valodu. Filologs jau nebūšu, bet man tuva ir literatūra un valoda.
Interesanti, kā tevī sadzīvo šīs divas atšķirīgās pasaules?
– Līdz saviem trīsdesmit gadiem es mētājos pa dzīvi, īsti nesapratu, ko varētu darīt un kur sevi izlikt. Visādi man ir gājis, arī šņabja glāzītē esmu taisnību meklējis. Bet tā nav izeja. Lasīt un rakstīt man paticis vienmēr. Kad mācījos trešajā klasē, tapa pirmais sacerējums. Tā bija improvizācija par Iļju Muromieti un kapteiņa Blada odiseju. No dienesta rakstīju ļoti garas vēstules. Un tad, kad dzēru, arī rakstīju.
Kādi spēki tev palīdzēja pārvarēt alkohola problēmas?
– Esmu pārliecināts, ka Dievs ir mani uzrunājis un devis iespējas būt citādam. Šī izjūta vienkārši ir un pavada mani, no tās nevar tikt vaļā. Kas tikai ar mani ir atgadījies! Es varbūt varēju desmit reizes nosisties. Tomēr tas nav noticis, es elpoju un domāju. Jau gadus trīs nemaz nelietoju alkoholu. Nevienam neslēpju, ka man ir bijušas ar to problēmas. Uzskatu – cilvēkam ir svarīgi, kāds esi un būsi, nevis kāds biji.
Indivīda pārvērtības ir ilgstošs un sarežģīts process. Diemžēl laukos sastopami daudzi tavi līdzaudži, 30, 40 gadu veci vīrieši, kuri neglābjami iestiguši alkoholā. Kas, tavuprāt, vajadzīgs, lai izrautos no šī posta?
– Man ir bijuši mazi pārdomu brīži un drūmie pārdomu posmi. Pēc vienas tādas baigas trīs nedēļas ilgas dzeršanas sāc domāt par dzīves jēgu, apzinies sevi un pasauli, sajūti, ka vēlies to izzināt. Šķiet, ja nav šī garīgā potenciāla, nav iekšējas motivācijas būt citādam, tad ir grūti mainīties. Vēl man palīdzēja medicīna un sieviete. Sāku apsvērt, kā viņa jūtas manu plostu dēļ. Es ļoti labi zinu, cik grūti ir kļūt citādam. Reizēm domāju, ka vajadzētu izveidot anonīmo alkoholiķu klubu Iecavā. Šāda vide arī ļoti palīdz.
Garīgās vērtības tev izdevies uzturēt vienmēr, pirms gadiem pieciem pirmo reizi iesniedzi savus dzejoļus «Bauskas Dzīves» redakcijai.
– Jā, atceros to datumu, kad bija mana pirmā publikācija, 1997. gada 10. septembrī. Iesniedzu dzejoļus un nespēju iedomāties, kāda būs reakcija. Kad man piezvanīja Daina (Ziemele – M. O.) no redakcijas, pirmajā brīdī jutos šokēts. Literātu vidū sāku justies kā savējais, un tas bija ļoti nozīmīgi. Līdz tam savējie lielākoties bija pudeles brāļi. Reizēm viņiem deklamēju savus dzejoļus, šie brīnījās, ko esmu samācījies.
Tagad domāju par savu grāmatu. Tajā būs dzeja un proza. Nezinu, kad atradīsies tik daudz naudas, lai varētu to izdot. Bet tad gan gribētu sarīkot svētkus. Aicinātu draugus un paziņas, tos, ar kuriem esmu kopā spēlējis. Lai tad dažādas mākslas sajauktos kopā un rastos īpaša noskaņa.
Bauskas literātu apvienības kopkrājumā ievietots attēls, kurā tu esi redzams, sēžot pie klavierēm. Vai mūzika ir vēl viens izpausmes veids?
– Nekad neesmu mācījies mūzikas skolā, pie klavierēm improvizēju. Dienesta gados paklusām zagos pie instrumenta un spēlēju. Šad tad aizeju uz Iecavas kultūras namu, kamēr Vinetai ir mēģinājums vidējās paaudzes deju kolektīvā, «pagrabinos». Reizēm ir teikts, ka izklausoties disharmoniski. Bet es spēlēju tā, kā es jūtos.
Mājās muzicēju ar sintezatoru, un, izmantojot datoru, skaņas paliek diskā. Pēc tam klausos, kas iznācis. Tā visa ir mana iekšējā mūzika un ritmi.
Tev ir sava bagāta iekšējā pasaule. Par šādiem cilvēkiem mēdz sacīt – pašpietiekams. Cik daudz tevi tomēr interesē un satrauc notikumi valstī un pasaulē?
– Bez grāmatas es gulēt neaizeju. Tā man ir rokā katru vakaru, tas jau kļuvis par sava veida rituālu. Meklēju tādu literatūru, kurā atklājas trīs dimensijas – vertikālā, horizontālā un pa apli.
Par lielākiem mērogiem runājot, mani kaitina, piemēram, sagrieztā kuģa lieta. Kaut kāds ierēdnītis «sagriež kuģīti». Un tad privātpersona iesūdz manu valsti tiesā un noplēš no manas valsts tādu summu… Esmu šīs valsts iedzīvotājs, un tas man ir aizvainojoši. Kā var būt, ka viens garāmejošs, naudu tīkojošs cilvēks manu valsti iesūdz tiesā? Par Irāku runājot, mans viedoklis – nē. Man vispār nepatīk agresija.
***
Viedoklis
Kolēģis Normunds Lokmanis:
«Gunārs ir ieturēts, korekts. Viņam pietiek pacietības skaidrot klientiem mazzināmas lietas, jo darbs taču ir specifisks.»
