Pirms dažām dienām sapratu, ka manam piecgadīgajam dēlam ir plašs lamuvārdu krājums. No tiem maigākie: idiots, kretīns, muļķis, āmurgalva, debīliķis, stulbenis…
Pirms dažām dienām sapratu, ka manam piecgadīgajam dēlam ir plašs lamuvārdu krājums. No tiem maigākie: idiots, kretīns, muļķis, āmurgalva, debīliķis, stulbenis…
Šāda vārdu krājuma papildināšana mani satrauc. Esmu strādājoša māmiņa, bērns dienu pavada bērnudārzā, mājās atgriežamies pēc pulksten sešiem vakarā. Tikai šomēnes, ārsta mudināts, gripas laikā bērnudārzu dēls neapmeklē. Puika dzīvojas mājās kopā ar vecmāmiņu. Viņa man satraukta stāstīja, ko zēns runā. Sapratu, ka bērns ar šiem vārdiem it kā testē mani, tēvu un vecmāmiņu. Viņš vēro, kā uz šiem izteicieniem reaģēsim.
Tāpat kā citās ģimenēs, arī mūsējā reizēm ir gadījusies skaļāka vārdu pārmaiņa, tomēr nelamājamies, nekaujamies un viens otru neapsaukājam. Tāpēc ceru, ka mājās lamuvārdus dēls nav dzirdējis. Aprunājoties ar bērnudārza grupiņas audzinātāju, uzzināju, ka mazuļi apmainās ar dažādām zināšanām un pieredzi. Reizēm arī ne to labāko, jo neviens no mums nedzīvo ideālā vidē.
Pagājušās svētdienas pēcpusdienā kopā ar dēlu LNT kanālā skatījāmies multfilmu par Edu. Tad nu arī es dzirdēju… No brīža, kad sāku skaitīt lamuvārdu virkni, man izdevās piefiksēt deviņus. Domāju, ka daudziem bērniem multfilmu skatīšanās ir mīļa nodarbe, ko būtu grūti aizliegt. Tomēr jāsaprot, ka bērns pieņem par normu to, ko viņš katru dienu redz, dzird. Animācijas filmu varoņu attiecības neatpaliek no asiņainiem grāvējiem. Arī «multenēs» norauj galvas, spārda ar kājām un izšķaida iekšas.
Iegriežoties rotaļlietu veikalā, sapratu, ka nav jābrīnās, ja mazs bērns atšķir zombiju no mutanta, zina, kas ir dinozaurs, drakula, skelets. Tie visi ir nopērkami un pie sirds piespiežami kā manā bērnībā brūnais lācēns, bez kura iemigšana nebija iedomājama.
Zinu māmiņas, kuras atsakās dēlēniem pirkt spēļu ieročus. Multfilmu skatīšanos nevaru aizliegt, bet, manuprāt, kaut kādai cenzūrai un «filtrācijai» jānotiek, lai ļaunums un nežēlīga attieksme netiktu mazajam skatītājam kā norma. Taču zinu, ka nevaru bērnu turēt kā inkubatorā, jo izlaists brīvībā viņš vienkārši «aizies pa pieskari». Tāda ir dzīve!
Nesaprotu, vai ir vidusceļš. Manas bērnībā iemīļotas multfilmas par ezīšiem, lapsām un pelnrušķītēm šolaiku bērnus vairs neaizraujot, tā spriež nevis bērni, bet pieaugušie. Tomēr, manuprāt, tām bija lielāka audzinoša vērtība nekā tai monstru parādei, kas tagad vērojama TV programmās bērniem paredzētā raidlaikā.
Izzinoša un kvalitatīva ir brīvdienu rītos skatāmā multfilma «Būvlaukums». Varbūt arī jums, māmiņa un tēti, ir vērts atlicināt laiku un pavērot, ko skatās jūsu dēls vai meita brīžos, kad jums no viņa ir miers.
KATRĪNA, piecgadnieka māmiņa
