Arvien vairāk zemnieku sāk nodarboties ar bioloģisko zemkopību. Par to varēja pārliecināties Mālpilī, kur nesen notika Latvijas bioloģisko zemnieku kopsapulce.
Arvien vairāk zemnieku sāk nodarboties ar bioloģisko zemkopību. Par to varēja pārliecināties Mālpilī, kur nesen notika Latvijas bioloģisko zemnieku kopsapulce. Zāle bija pārpildīta. Dalībnieku reģistrācija notika atsevišķi pa reģioniem. Vistālākajā stūrī atradu arī mūsu vientuļo Zemgales rajonu reģistrācijas galdiņu. Tas bija vienīgais, pie kura varēja piekļūt bez rindas. No mūsu novada bija vismazāk dalībnieku.
Līdz šim šāda mēroga sanāksmes rīkoja Rīgā. Kādi nopelni ir mālpiliešiem, ka pie viņiem tika organizēta šī kopsapulce? Mālpils pagasta priekšsēdētāja un bioloģiskā zemniece Edīte Saleniece ir plaši pazīstama ārstniecības augu audzētāja, un šajā pusē viņai ir daudz sekotāju.
Pārskatu sniedza un sapulci vadīja Latvijas Lauksaimniecības universitātes dekāne Dzidra Kreišmane, jo viņa pašlaik ir arī Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības organizāciju apvienības prezidente. Apspriežamo problēmu vienmēr bijis daudz un kļūst arvien vairāk.
Ar patiku klausījos žurnāla «Vides Vēstis» redaktori Anitru Toomu-Rijnieci. Jā, to pašu, kuru dzirdam sestdienās radioraidījumos un kādreiz redzam tālrādē. Viņa salīdzināja mūsu organizācijas attīstības gaitu ar gājputnu kāša pārvietošanos. Kad galvenie vilcēji ir noguruši, to vietā nāk citi, bet kāsis ceļu turpina.
Manuprāt, notiek arī citādi. Nogurušie galvenie vilcēji aiziet nevis kāša aizmugurē, bet taisnā ceļā darbā uz Zemkopības ministriju… Bet vai viņi var palīdzēt savējiem? Vislielāko neapmierinātību pauda trušu audzētāji par to, ka viņi šogad nemaz nesaņems subsīdijas. Eiropā trušiem nav nekādu standartu, un Latvija savus standartus nevar vai negrib izstrādāt. Iedalītā subsīdiju summa bioloģiskajiem zemniekiem ir tikai 300 tūkstoš latu. Protams, ar to visus atbalstīt nav iespējams.
Zemniekiem mūsu valstī ir grūti saimniekot, bet bioloģiskajam saimniekam – divtik grūti. Pēc produkcijas saražošanas PAŠAM jādomā par tās sagatavošanu, sertificēšanu, par izglītības līmeņa sasniegšanu (paredz otro izglītības līmeni). Biedru skaits apvienībā jau ir vairāki simti, bet viņu izvietojums ļoti sadrumstalots visā Latvijā. Daudzus apgrūtina lieli attālumi līdz tirdzniecības centriem. Jādomā par kooperāciju. Jāapsver, kā iegūt sēklu un stādāmo materiālu, jo bioloģiskajā sēklkopībā atļauts izmantot konvencionālās (parastās) sēklas tikai līdz 2006. gadam.
Visuzticamākā preču zīme tagad ir «Latvijas ekoprodukts», ko piedāvā tikai sertificēti bioloģiskās produkcijas ražotāji. Jaunums vēl tāds, ka tagad būs jāsertificē atsevišķi katrs konkrēts produkcijas veids. Ja paši nespēsim šīs problēmas pārvarēt un apgūt zaļo tirgu, tad to izdarīs Lietuva, kura tam jau ir gatava.
Eiropā bioloģiskā saimniekošana strauji attīstās un tā var ātri piepildīt mūsu tirgu ar ekoloģiski tīru produkciju. Daudz mums ir palīdzējuši vācu kolēģi. 22. martā paredzēts brauciens uz Vāciju pieredzes apmaiņā pie bioloģiskajiem zemniekiem. Interese par šo braucienu ir ļoti liela, pieteikušies daudzi, arī Rundāles pagasta sertificēta bioloģiskā zemniece Ludmila Knoka. Lai viņiem izdodas!
Mēs, lasītāji, padomāsim, vai aizbraukt tepat, uz Jelgavu, 22. martā, kur Latvijas Lauksaimniecības universitātes aulā notiks praktiskā konference sabiedrības informēšanā par bioloģisko lauksaimniecību. Novēlu zemniekiem veiksmi un apņēmību, audzējot tīru produkciju, jo nav svarīgākas vērtības par veselību un apkārtējo vidi.
