Ko tik nākas upurēt draudzības labad un zaudēt neuzmanības dēļ!
Ko tik nākas upurēt draudzības labad un zaudēt neuzmanības dēļ!
Vienu šādu stāstu «Bauskas Dzīvei» atklāja Laila.
Sapnis piepildās – minu pedāļus
– Ārzemēs daudzi brauc ar velosipēdiem. Turklāt, ja šim nolūkam izveidoti ērti veloceliņi, šādu lētu un veselīgu pārvietošanos būtu grēks neizmantot. Es draudzenes klātbūtnē nebeidzu apbrīnot velosipēdistus – viņiem aktīvs dzīvesveids, ātrāk tiek uz priekšu nekā es ar kājām. Turklāt var izbraukāt dažādus interesantus stūrīšus pilsētā un ārpus tās.
Vai nu viņa apžēlojās par mani, varbūt jau sen bija gribējusi – draudzene man piedāvāja savu dārgo velosipēdu. Nu es varēju mīt pedāļus un tāpat kā citi velobraucēji sacensties ar vēju! Vislabāk man patika atdarināt citu velosipēdistu uzvedību. Piemēram, «piepīpināt» svētdienas braucējam, apdzenot plātīties ar rokām un pārmest – ja nevar ātrāk pabraukt, lai iet kājām… Ar divriteni es vedu drēbes no veļas mazgātavas, sakrāvu uz tā skolas grāmatas, lai būtu, ko palasīt pusdienlaikā, ar to braucu fotografēt zirgus piepilsētā un ēst kazenes sazin kam piederošos klajumos.
Uzrodas aizdomīgs tips
Dodoties tālākos izbraukumos, tāpat kā citi, ņēmu to līdzi tramvajā. Velosipēds bija mans draugs un dzelzs rumaks, kuru parasti «piesēju» tam domātās vietās. Bieži nepazīstamās vietās aizmirsu, kur biju to atstājusi, taču pēc ilgas maldīšanās vienmēr atradu.
Taču reiz, kaut arī intuitīvi jutu ko nelabu, atstāju to nepieķēdētu pie kurpju veikala vecpilsētā. Daudzreiz biju gājusi šai vietai garām un ievēroju tajā modernas kedas, patiesībā – botes, taču man ļoti patīk vārds kedas. Nolēmu ātri ieskriet un tās uzlaikot. atstutēju velosipēdu pret skatlogu, lai tas būtu manā redzeslokā. Pārdevējas neaizrādīja par šādu rīcību, un es droši devos iekšā pēc noskatītajām kedām. Meklēju savu izmēru, ik pa laikam pametot acis uz velosipēda pusi. Pēc tam apsvēru, kura būtu piemērotākā krāsa tik universāliem apaviem. Izvēlējos bēšīgas, lai nelektu acīs un daudz kam piestāvētu. Kad biju atradusi īstās, apsēdos ar seju pret skatlogu, protams, lai uzmanītu velosipēdu, un vilku nost vecos apavus.
Pēkšņi pamanīju pie mana velosipēda aizdomīgi grozāmies kādu tipu. Viņš bija viens no tiem, kuri bariņā un ar suņiem diedelē naudu pie veikaliem. Ārēji līdzīgs pankam, taču nezinu, kāda ir viņu dzīves filosofija. Kamēr viņš grozījās, es sēdēju baltās zeķēs un grasījos laikot kedas. Pacēlu acis, tajā mirklī viņš uzlēca manam velosipēdam… un brauca prom. Es pielēcu kājās savās baltajās zeķītēs un raķetes ātrumā metos ārā pa durvīm.
Draudzības vārdā
Svešinieks nogriezās šaurā vecpilsētas ieliņā, arī es, skaļi kliegdama: «Palīgā! Palīgā! Tas ir mans velosipēds!» Diez ko lielu ātrumu nevarēju uzņemt, jo kājās tikai zeķes, bet zem tām – vecpilsētas bruģis. Lai gan kliedzu izmisīgi, neviens man nepalīdzēja viņu aizturēt. Drīz vien zaglis izzuda no mana skatiena un tālāk skriet nebija jēgas.
Griezos atpakaļ uz veikalu pēc vecajiem apaviem, jo kāre pēc jaunām kedām bija zudusi. Cilvēki nolūkojās uz mani, jo skats bija diezgan baiss – šņuksti un kājās tikai baltas zeķes.
Uzreiz zvanīju draudzenei, lai pavēstītu par notikušo. Viņa noklausījās un mierīgi pajautāja: «Kāpēc šoreiz nepieķēdēji?» Es tiešām nezinu, kāpēc. Man tā bija mācība, ka nevajag paļauties uz to, ka varbūt nenozags. Draudzene bija palikusi bez velosipēda draudzības vārdā…
Apsvērām iespēju doties uz šo tipu apmešanās vietu, taču tad nolēmām, ka tam varētu būt nopietnākas sekas nekā velosipēda nozagšanai. Turklāt viņš noteikti pie pirmās izdevības velosipēdu pārdeva. Par lētu naudu, lai pietiktu kārtējai devai…
