Čehu puisis Vaclavs Veseli un latviešu meitene Trīne Emīlija Zusters no Īslīces pagasta Ādžūniem sastapās tālu no dzimtajām vietām. Viņu dzīvesstāsts atgādina divu ļoti populāru romānu varoņu likteņus.
Čehu puisis Vaclavs Veseli un latviešu meitene Trīne Emīlija Zusters no Īslīces pagasta Ādžūniem sastapās tālu no dzimtajām vietām. Viņu dzīvesstāsts atgādina divu ļoti populāru romānu varoņu likteņus.
Līdzīgi kareivim Šveikam
Vaclavs Veseli dzimis labi situētā amatnieka ģimenē 1895. gadā. Viņa dzimtas pēcnācēji joprojām dzīvo Česke Budejovicē, Prāgā, Litomericē. Vaclavs mācījās amatu pie apkaimē pazīstama akmeņkaļa un cerēja uz pārticīgu dzīvi. Taču sākās Pirmais pasaules karš, un puisi iesauca Austroungārijas armijā. Gluži kā savulaik brašais kareivis Šveiks, viņš nokļuva frontē. Jaunā čeha piedzīvojumi frontē nav bijuši mazāk spilgti kā Hašeka varonim. Krievi saņēmuši Vaclavu gūstā, un viņš ticis izsūtīts uz Sibīriju.
Pati no savas gribas kopā ar draudzeni dažus gadus pirms kara ceļā uz Sibīriju bija devusies Trīne Emīlija. Abas jaunietes cerēja atrast tur darbu un iespēju pelnīt. Vai tas neatgādina Viļa Lāča romānu «Zītaru dzimta», kura varoņi tālumā braukuši zemi un darbu lūkot? Trīne Emīlija iekārtojusies par kasieri uz pārceltuves. Nauda bijusi tik nevērtīga, ka iekasēto vakaros viņa uz mājām nesusi maisos. Tie izbērti istabā uz grīdas, tad banknotes šķirotas un skaitītas, lai nodotu bankā.
Ceļš uz mājām
Nav vairs, kam pavaicāt, kā īsti latviete ar čehu puisi tālajā Sibīrijā iepazinušies. Vaclavs tolaik jau bijis ielauzījies krievu valodā.Viņš strādājis par piena puisi pie kāda turienes bagātnieka. Tiklīdz iepazinies ar Trīni, Vaclavs sācis mācīties latviešu valodu. Fotoattēls, kas saglabājies no 1916. gada, rāda abus jauniešus jau kopā Sibīrijā. Dzīvojuši diezgan pārtikuši, bet savas zemes un mājas viņiem nav bijis.
Vaclavam bijis tikai viens sapnis – sapelnīt tik daudz naudas, lai pietiktu ceļam uz dzimto Čehiju, pie savējiem. Viņam dzimtenē bija četras māsas un brālis. Turp viņš bijis gatavs vest arī Trīni Emīliju, nu jau savu likumīgo sieviņu. No Sibīrijas mājās abi arī atbraukuši, bet tikai līdz Latvijai. Ceļš bijis tāls, ilgs un «apēdis» abu nelielos ietaupījumus.
Pirtiņā bez elektrības
Ādžūnos Trīnei Emīlijai dzīvojis tēvs un māte. Abi jaunie apmetušies mazā nokvēpušā pirtiņā, kur varējuši ierīkot istabiņu un stūri virtuvei. Dzīvojuši ļoti trūcīgi, jo Vaclavam vajadzīgie akmeņkaļa amata rīki bijuši ļoti dārgi. Viņš sācis strādāt būvēs, piepalīdzot amatniekiem, jo no gūs- ta atbrīvotajam karavīram Čehijā iegūtie aroda dokumenti nebija sadabūjami. Pamazām Vaclavs uzbūvējis savu mājiņu, tā bijusi lauka vidū, un vēl līdz 60. gadiem dzīvojuši bez elektrības. Ēku nošķūrējuši melioratori, tagad vietu var atpazīt tikai pēc kuplā ozola.
Saņemot pasi, Vaclava čehu uzvārds Veseli tika latviskots – Vesēlijs. To mantojuši abi Trīnes Emīlijas un Vaclava dēli. Vecākais, Jānis, mācījies Īslīces pamatskolā un bijis ļoti spējīgs audzēknis. Jānis diemžēl nomiris 18 gadu vecumā.
Satiekas ar radiem
«Vīratēvs bija ļoti jauks, vienkāršs, sirsnīgs un labs cilvēks,» atceras vedekla Janīna. Sestdienu rītos ar pirmo autobusu viņš mēdzis braukt no Ādžūniem uz Bausku, ieradies pie dēla ģimenes ciemos pašā agrumā. «Vīrs un meita vēl gulēja, bet mēs abi kaut kur nosēdāmies, un vīratēvs visu ko stāstīja. Par savu jaunību, Sibīrijā piedzīvoto. No sacītā es sapratu, ka viņam ir bijusi laba ģimene, audzināšana, viņš kopš bērnības bija radināts pie labām manierēm. Pavisam citāda būtu viņa dzīve, ja nesāktos karš,» stāsta Janīna.
Lai arī kā Vaclavs centies sakrāt naudu braucienam uz tēva mājām, tas izdevies tikai 1958. gadā. Vēl pēc desmit gadiem viņš turp devies kopā ar 17 gadu veco mazmeitu Līgu. Abiem tas bijis liels pārdzīvojums – satikties ar radiem, no kuriem līdz tam gadu gadiem saņemtas vēstules. Dažas dienas būdams kopā ar savējiem, Vaclavs brīvi runājis čehiski tā, it kā svešumā nodzīvoto gadu nebūtu.
Viņa mūža gaitas beidzās 1969. gadā, apglabāts Sarkaņu kapos. Tā čehu puiša sapnis par atgriešanos dzimtenē palika nepiepildīts.
