Komunistiskā genocīda piemiņas dienā – 25. martā – Latvijā atcerēsies cilvēkus, kuri nežēlīgajos padomju okupācijas gados kļuva par politiskā režīma upuriem un ķīlniekiem.
Komunistiskā genocīda piemiņas dienā – 25. martā – Latvijā atcerēsies cilvēkus, kuri nežēlīgajos padomju okupācijas gados kļuva par politiskā režīma upuriem un ķīlniekiem. Mūsdienu pasaulē, kas kļuvusi tik trausla un neaizsargāta, baiso liecību saglabāšana ir ieguvusi misijas nozīmi. No tautas apziņas vēstures skarbos faktus nevar izdzēst. Par okupācijas teroru ir jārunā, lai tas nekad vairs neatkārtotos.
Tuvās pagātnes mantojuma sargātāji, glabātāji un pētnieki ir Latvijas Okupācijas muzeja līdzstrādnieki. Pēc lasītāju ierosinājuma sniedzam ieskatu šīs iestādes darbībā.
Pretēju viedokļu izpausmes
Sabiedrības uzmanības lokā Okupācijas muzejs nokļuva pirms pāris gadiem, kad sākās diskusija par ēkas iekļaušanos Rātslaukuma apbūvē. Radikālu risinājumu atbalstītāji celtni ierosināja nojaukt, tomēr daudzas sabiedrībā pazīstamas personas – arī arhitekti – pret šādu rīcību kategoriski iebilda.
Iestāde atrodas namā, ko Latviešu sarkano strēlnieku muzeja izveidei projektējis arhitekts Gunārs Lūsis-Grīnbergs. Muzeju svinīgi atklāja 1970. gadā kā veltījumu Ļeņina 100. dzimšanas dienai. Padomju laikā iestāde kalpoja Komunistiskās partijas mērķu propagandai, un, iespējams, šī asociācija vēlāk izraisīja negatīvu attieksmi pret objektu. Vairāki Latvijas vadošie arhitekti Okupācijas muzeja ēku uzskata par laikmeta raksturīgu liecinieci. Arhitekte Ausma Skujiņa intervijā laikrakstam «Diena» apgalvo: «Okupācijas muzejs ir neparasti laba arhitektūra. Skats no tilta uz Strēlnieku pieminekli, Okupācijas muzeju un Svētā Pētera baznīcu veido ārkārtīgi spilgtu kompozīciju. (..) Okupācijas muzeju es pat nesauktu par padomju laika arhitektūru. Tas ir minimālisms, ko uztveru kā skulptūru….»
Muzeja izpilddirektore Gundega Michele teic, ka pagaidām kaislības ir pierimušas. Lēmums par ēkas nojaukšanu nav atcelts, bet tā izskatīšana ir atlikta. Zeme un ēka ir Rīgas Domes īpašums. Muzeja administrācija pašvaldībai iesniegusi divus priekšlikumus par ēkas iespējamo statusu. Viens variants paredz ilgtermiņa nomu.
Vēstures dzīvas liecības
Okupācijas muzejs specializējas materiālu vākšanā un popularizēšanā par laikaposmu no 1940. līdz 1991. gadam, skaidro krājuma galvenā glabātāja Taiga Kokneviča. Muzeja mērķis ir saglabāt liecības par Latvjas valsti un tautu svešu okupācijas varu 50 gadu valdīšanas laikā, atgādināt pasaulei par naidīgu režīmu nodarījumiem, pieminēt bojāgājušos, cietušos un trimdā izkliedētos tautiešus.
Krājumā ietilpst dokumentu, priekšmetu, videofonofoto arhīvs. Represēto atmiņas ir fiksētas video un audioierakstos. Par pētnieku darba procesu informē videofonofoto krātuves vadītāja Lelde Ozola: «Viena lieta ir lasīt grāmatas, bet gluži cita – skatīt videoliecības. Tur ir pauzes, acis, rokas, kustību plastika. Tās ir dzīvu cilvēku sāpes, ko viņi ilgi turējuši sevī un nav pat uzdrīkstējušies stāstīt tuviniekiem. Mēs nepārtraukti rīkojam ekspedīcijas pa Latviju, lai intervētu dažādu sociālo grupu pārstāvjus. Informāciju gūstam no muzeja apmeklētājiem, iedzīvotāju tālruņa zvaniem, novadu muzejiem un nevalstiskām organizācijām. Intervējamie lielākoties ir ļoti atsaucīgi. Atteikumiem parasti ir divi iemesli – pārāk sāpīgas atmiņas un bailes. Daži pieļauj, ka varētu mainīties politiskā iekārta un atkal sākties represijas, tālab atsakās ar mums sadarboties. Krātuves materiālus izmanto zinātnieki, režisori, žurnālisti, skolēni. Priecājamies, ka arī Latvijas Televīzija videoliecību fragmentus sākusi iekļaut dažādos sižetos.»
Pašlaik krātuvē glabājas 636 personu videoliecības un 88 audioieraksti. Garākā saruna, ko Leldei nācies ierakstīt, ilgusi 11 stundu. Toreiz ziņu sniedzēju viņa apmeklējusi vairākas reizes. Pētniece uzsver, ka represijās cietuši ne vien latvieši, bet arī valstī dzīvojošie krievi, ukraiņi, vācieši, lietuvieši, igauņi. Muzeja krātuvē glabājas arī cittautiešu liecības.
Rokdarbos glabātā cilvēcība
Taiga Kokneviča no krājuma izvēlējusies vairākus priekšmetus, ko muzejam nodevušas represētās personas no Bauskas rajona. Viņa rāda iecavnieces Anselmas Mihasenko izšūtos spilvenus ar krāšņām magonēm un ornamentiem. Mihasenko ģimene 1941. gada 14. jūnijā deportēta no Ludzas uz Krasnojarskas apgabalu. Uzlūkojot smalkos rokdarbus, vēsturniece atzīst: «Tā ir necilvēcīgos apstākļos saglabāta cilvēcība.»
Sarunā iesaistās Taigas Koknevičas kolēģe Brigita Radziņa: «Pirms vairākiem gadiem, ārstējoties sanatorijā, iepazinos ar Anselmu. Viņa stāstīja par izsūtījumā pavadīto laiku. Līdzko sāku strādāt Okupācijas muzejā, ierosināju kolēģiem do- ties uz Iecavu un ierakstīt Anselmas Mihasenko atmiņas. Mums izveidojās ļoti laba sadarbība.»
Baušķenieki Rasma un Nikolajs Rudzrogas muzejam uzdāvinājuši ļoti vērtīgus materiālus. Tā ir ar roku rakstīta «Sibīrijas dziesmu grāmata» – bieza klade ar baznīcas melodijām. Taiga Kokneviča spriež, ka skarbajā situācijā tas ir bijis liels risks, jo par šādiem dziesmu tekstiem varētu draudēt izsūtījuma termiņa pagarināšana. Rudzrogu ģimene papildinājusi muzeja krājumu arī ar unikālām sadzīves fotogrāfijām, kurās fiksē- tas bēres Sibīrijas sādžā, ve- lēnu būdas celtniecība, dabas skati.
Izšūts krekls, ko Codes pagasta iedzīvotājs Ernests Rudzroga valkājis Sibīrijā, arī atrodas muzeja krājumā. Izsūtījumā to darinājusi un 1957. gadā Ernestam uzdāvinājusi Mirdza Skroderēna. Muzeja speciālistes teic, ka krekls, visticamāk, ir šūts no veca linu palaga, jo citu materiālu gluži vienkārši nav bijis. Brigita Radziņa ir dzirdējusi, ka lakatiņus un dekoratīvas sedziņas latviešu sievietes Sibīrijā darinājušas pat no pārtikas sainīšu audekliem.
Okupācijas muzeja krājumā atrodas arī baušķenieku Vasilija Smolija, Ārijas Alaines un citu mūsu rajona iedzīvotāju dokumenti un personiskās mantas. «Lai piedod tie dāvinātāji, kuru vārdi šoreiz nav nosaukti,» cieņu un pateicību apliecinaTaiga Kokneviča.
Izstādes un simbolisks vēstījums
Šogad paiet desmit gadu kopš Okupācijas muzeja dibināšanas. Jubilejas cikls sācies ar tematisku izstādi par latviešu leģionāriem, ko atklāja 14. martā. Dziesmu svētku laikā tiks atvērta ekspozīcija «Dziesma un vara», kas atspoguļos dažādu politisku režīmu ietekmi uz Dziesmu svētku norisi. Izstādes akcents būs svētku repertuāra brošūras un dziesmu teksti, kas slavinājuši svešu, naidīgu varu. Tiks demonstrētas filmas par Dziesmu svētku vēsturi padomju okupācijas laikā. Šovasar paredzēts iekārtot arī muzeja darbības desmitgadei veltītu fotoizstādi un izdot brošūru. Tikko ir nācis klajā «Okupācijas muzeja apkārtraksta» ceturtais izdevums. Tajā apkopoti vēsturnieku pētījumi, dokumentu pirmpublikācijas un apraksti par muzeja darbību. Visas izstādes un iespieddarbi tapuši sadarbībā ar Nacionālo bibliotēku, Valsts arhīvu, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, novadu muzejiem un pētniecības programmu vadītājiem.
Muzeja sabiedrisko attiecību vadītāja Inese Misāne iepazīstina ar jaunu projektu «Melnais slieksnis»: «Valsts drošības komitejas bijusī ēka Rīgā, Stabu ielā, ir baisa Latvijas okupācijas lieciniece. Tās pagrabos tika spīdzināti un nogalināti simtiem cilvēku. Lai pieminētu upurus un cietušos, Okupācijas muzejs pie Stabu ielas nama nolēmis uzstādīt piemiņas zīmi «Melnais slieksnis» – puspavērtas tērauda durvis, melnu sienu un uzrakstu. Piemiņas zīmes autors ir tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Viņš uzskata, ka mūsu uzdevums ir nākamajām paaudzēm atstāt simbolisku vēstījumu. To viņš salīdzina ar imunitātes poti pret līdzīgu traģēdiju atkārtoša- nos.»
Projekta autori aicina Latvijas iedzīvotājus piedalīties ziedojumu akcijā, lai piemiņas zīmi varētu atklāt mūsu tautas «melnajā dienā» – 14. jūnijā.
***
FaktI
Latvijas Okupācijas muzeju 1993. gadā nodibināja Okupācijas muzeja fonds, kurā apvienotas Latvijā un ārzemēs dzīvojošas personas.
Pašlaik Okupācijas muzejs ir privāta iestāde. Tā 2002. gadā ir akreditēta.
Muzeja apmeklētāju skaits sasniedz 40 tūkstošus gadā. Apmēram divas trešdaļas ir ārzemnieku.
Iestādē strādā 44 speciālisti.
Muzeju apmeklē daudzu valstu vadītāji un oficiālas delegācijas, jo tas ir iekļauts Latvijas valsts diplomātiskajā protokolā.
Par ieeju muzejā un ekskursijām nav jāmaksā. Iestādes darbību nodrošina juridisku un fizisku personu ziedojumi.
***
Aicinājums ziedot
Piemiņas zīmes «Melnais slieksnis» veidošanai Okupācijas muzejs izsludinājis telefonakciju. Ikviens, piezvanot pa tālruni 9006884, varēs ziedot vienu latu.
Projekta īstenošanai nepieciešams 25 tūkstoši latu. No tiem desmit tūkstoš latu solījuši ziedot ārzemju latvieši. Pārējo summu paredzēts iegūt telefonakcijā.
