Vecsaulieša Jāņa Veicena ģimenei, tāpat kā daudzu Latvijas iedzīvotāju dzimtām, bijis lemts morāli un fiziski ciest komunistiskā genocīda gados.
Vecsaulieša Jāņa Veicena ģimenei, tāpat kā daudzu Latvijas iedzīvotāju dzimtām, bijis lemts morāli un fiziski ciest komunistiskā genocīda gados.
Ilgu laiku ģimene glabāja īpašas piemiņas lietas – karoti, ko Jāņa tēvs Augustīns Veicens bija izgatavojis izsūtījuma gados Soļikamskā. Pazīstami ļaudis Veiceniem bija atdevuši koka šķēpeli, uz kuras tēvs ar ķīmisko zīmuli uzrakstījis īsu vēstuli tuviniekiem un izmetis no vagona. Šīs relikvijas J. Veicens 1997. gadā nodeva Latvijas 50 gadu okupācijas muzejam. Tā sagatavotajā ceļojošā izstādē, kas tika eksponēta arī Eiropas valstīs, bija iekļauta A. Veicena īpašā vēstule.
Jānis Veicens «Bauskas Dzīves» redakcijai iesniedza atmiņu vēstījumu par tēvu.
***
Manu tēvu Augustīnu Veicenu, kurš dzīvoja Skaistkalnes pagasta «Ozolos», apcietināja padomju armijas NKVD darbinieki 1946. gada rudenī. Iemesls – tēvs bija pagasta aizsargu priekšnieks. Kā papildinājums viņa «noziegumam» bija arī tas, ka krievu virsnieks atrada mājā VEF radio. Virsnieks sacīja, ka tēvs ar to klausoties amerikāņus.
Vienu gadu mēs par tēvu neko nezinājām un sākām domāt, ka viņš gājis bojā. Tikai 1947. gadā saņēmām pirmo trijstūrveida vēstuli no Molotovas apgabala Soļikamskas rajona nometnes ar šifra numuru. Tēvs rakstīja, ka jūtoties labi, dzīves apstākļi ļoti labi, ēdinot lieliski un vēstuli pabeidza ar lozungu: «Lai paldies Lielajam Staļinam, ka ļauj man izciest sodu par maniem grēkiem!»
Sapratām, ka sūtījumi tiek kontrolēti. Tēvs rakstīja, ka vēstules varot sūtīt vienu reizi mēnesī. Vēlāk tās kļuva nedaudz brīvākas saturā un varēja rakstīt arī biežāk. Atļāva sūtīt arī paciņas vienreiz mēnesī. Tēvs slēpti rakstīja, lai sūtot naudu, tad varēšot ātrāk tikt mājās.
Pastāstīšu, kā mēs slēpām naudu paciņās. Mammīte cepa rupjmaizi un izveidotajā jēlajā kukulītī lika iekšā toreizējo naudu – červoncus. Tos satinām rullīšos, ievietojām kukulīšos un šāvām krāsnī. Mūsu dzīves apstākļi bija grūti. Vietējā padomju vara uzlika lielus nodokļus gan naudā, gan graudā. Uzskaitīti tika visi liellopi, cūkas, vistas. No cūkām bija jāatdod tik daudz gaļas, ka pašiem knapi viena trešā daļa palika. Tāpat no gotiņām bija «jāatlej» valstij daudz piena, arī olas, graudi un vēl nodokļi naudā. Man bija 13, brālim desmit, māsiņai četri gadi. Mēs ar mammīti bijām galvenie lauku darbu darītāji. Saimniecībā bija četras gotiņas, un pienu nodevām pienotavā, pretim saņēmām sviestu.
Mamma sviestu samīcīja ar sāli, lai nebojājas, un arī tur likām iekšā naudu un sūtījām čekas kungiem. Pārējo atdeva uz Rīgas tirgu, lai iegūtu naudu. Vairākus gados vecus cilvēkus, kuri nespēja izpildīt lielās nodevas, izlika no mājām vai 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju.
Tēvs bija mācīts galdnieks un prata gatavot glītas mēbeles: galdus, krēslus, gultas. Tās viņš taisīja arī nometnē lielākiem un mazākiem čekas priekšniekiem. Pirmo gadu tētis strādāja Soļikamskas sālsraktuvēs 300 metru dziļumā. Šeit viņš sabojāja veselību, viņam sāpēja kājas un aknas. Vēlāk tēvs strādāja koka darbnīcā. Mēbeles bijušas ļoti skaistas, jo izgatavotas no Karēlijas bērza un Sibīrijas ciedra.
Mēs ar nepacietību gaidījām, kad tēvs būs apmaksājis savu atbrīvošanu. Bet jāgaida bija vēl trīs gadi. Tēvs atgriezās mājās 1950. gadā ar salauztu veselību. Tik dārgi mums nācās «izpirkt» tēva «grēkus», kurus vēl šodien nespēju apjaust. Tēvs aizgāja mūžībā 1975. gadā.
J. VEICENS Vecsaules pagastā
