Ceraukstiete Ieva Kārkliņa šopavasar Lieldienu laikā dosies ceļojumā uz Polijas skaistākajām vietām.
Ceraukstiete Ieva Kārkliņa šopavasar Lieldienu laikā dosies ceļojumā uz Polijas skaistākajām vietām. Pirms izbraukšanas viņa sev un citiem vienmēr atgādina, ka pasei un naudai ceļotājam vienmēr jābūt pie rokas. Ieva pati guvusi rūgtu pieredzi un zina, kas notiek, ja tas piemirstas.
«Meklēju. Nav!»
«Kopā ar kolēģiem pirms dažiem gadiem bijām Igaunijā. Nakšņojām nelielā privātā viesnīcā 70 kilometru no Tallinas. Zinot, ka vakarā mājupceļā būs jāšķērso robeža, no rīta, gatavojoties atstāt viesnīcu, pasi no ceļasomas izņēmu ar nolūku ielikt rokassomiņā. Kravājoties turpu šurpu, dokumentu noliku līdzās somai uz dīvāna.
Šoferis mudināja pasteigties. Ņēmu mantas un neatskatoties devos projām. Pirms robežas šķērsošanas uz Pleskavas šosejas cits citam atgādinājām, ka jāsameklē dokumenti. Atvēru rokassomiņu. Pases nebija! Laikam palikusi ceļasomas kabatiņā! Apturējām mašīnu, izņēmu somu no bagāžas nodalījuma, meklēju… pases nebija arī tur.
Izjūtas bija nepatīkamas. Biju šokēta. Ar kolēģiem pārrunājām, ko nu tagad darīt, jo zinājām – šķērsot robežu būs sarežģīti.
Suns elš ausī
Robežkontroles punktā mums visiem lika rakstīt paskaidrojumus, kur esam bijuši, nakšņojuši. Tas esot nepieciešams, lai precizētu, kur es būtu varējusi pazaudēt pasi. Procedūra vilkās divas stundas. Tad robežkontroles vecākais paziņoja, ka pārējie var braukt, bet mani vedīs uz Misso posteni, jo bez dokumentiem nevaru doties ne atpakaļ uz Igauniju, ne šķērsot robežu. Sazinoties ar Iklas robežpunktu, ticis noskaidrots, ka persona ar manu pasi (nu, protams, es pati!) dienu iepriekš ir iebraukusi Igaunijā. Taču tas neko nelīdzot, ja nevaru pierādīt, ka es tiešām esmu es.
Piebrauca džips ar robežsargu un suni, kuram mani nosēdināja blakus. Zvērs elsa ausī, patīkami tas nebija, bet, par laimi, no suņiem nebaidos. Dūša pilnīgi nošļuka, kad uzzināju, ka posteņa priekšniekam ir brīvdiena un līdz nākamajam rītam neko nevarēs noskaidrot vai izlemt.
Var arī šaut!
Tomēr izrādījās, ka galvenā persona ir uz vietas. Mani ieveda viņa kabinetā, kur stāvēju neziņā. Ienāca glīts, stalts vīrietis, kurš, ātri runādams igauniski, sasveicinājās un stādījās priekšā. Pēc tam viņš pērkondārdošā balsī krieviski uzdeva jautājumu: «Kur ir jūsu pase?»
Pēc krietnas iztaujāšanas, saprotot, ka lietas absolūti nevirzās man par labu, nolēmu teikt, ka pasi, iespējams, esmu aizmirsusi viesnīcā. Zināju tās nosaukumu, sameklēju adresi, tālruņa numuru, bet pašai zvanīt neļāva. Mani aizveda uz robežposteņa dežūrdaļu, kur atņēma somas un naudu. Drīkstēju paturēt tikai dvieli un ziepes. Bija svētdienas vakars, mani aizveda uz kameru. Tur priekšā jau atradās šausmīgi nikns baltkrievs, kuram bija neskaidrības ar mašīnu, bija iejaukts arī Interpols. Man atļāva staigāt pa posteņa teritoriju, iziet no tās gan nedrīkstēju, jo tad varot arī šaut.
Zūd ēstgriba
Posteņa priekšniekam bija izdevies sazvanīties ar viesnīcu, kur mana pase tiešām tika atrasta. Bet kā lai tieku tai pakaļ?
Ap pusnakti priekšnieks bija tik laipns, ka ieveda mani sava vietnieka kabinetā, kur uz cietā matracīša es drīkstēju pavadīt nakti.
Pirmdienas rītā vaicāju, kas notiks tālāk. Man paskaidroja, ka policists no Tallinas varētu (vai tā viņa bēda?) aizbraukt pēc manas pases, ko maršruta autobusa šoferis atvestu uz Misso pusdeviņos vakarā. Tātad jāgaida visa diena.
Sapratuši, ka esmu īstā ķezā, robežsargi vairākkārt man piedāvāja ēdienu, kafiju, bet ēstgriba bija zudusi. Es gaidīju vakaru un autobusa pienākšanu. Tas notika, bet pases nebija.
Otrdienas rītā mans ciešanu biedrs baltkrievs kategoriski pieprasīja, lai ļauj piezvanīt uz mājām. Bruņota robežsarga pavadībā aizgājām līdz netālajam centriņam, kur bija veikals, pasts un telefons.
Sagaidīju vakaru un robežsargu priekšnieku, kurš no Veru atbrauca, bet bez manas pases. Sapratu, ka gaidīšanai nebūs gala. Runāju ar posteņa priekšnieku. Viņš zvanīja uz Tallinu, un man tika paziņots, ka jau pēc dažām stundām mana pase būšot Veru. Mēs aizbraukšot tai pakaļ, pēc tam mani izlaidīšot uz robežas. Taču laukā traki lija lietus, un es sapratu, ka negribu nakti pavadīt lietū uz soliņa klusajā Veclaicenē.
Spilgtas atmiņas
Norunājām pagaidīt līdz pieciem no rīta. Tad priekšnieks uz galda nolika tasi kafijas un manu pasi. Tā arī neuzzināju, kas to atveda, tomēr biju neizsakāmi laimīga.
Jāteic, ka igauņu robežsardzes posteņa priekšnieks bija tik laipns, ka robežpunkta darbiniekiem deva uzdevumu iesēdināt mani kādā mašīnā, kas brauc uz Rīgu. To gaidīju diezgan ilgi. Tad piebrauca sarkans auto, kurā sēdēja divi interesanti puiši – skūtām galvām, lakatiņš ap kaklu, auskariņš ausī, ģērbti melnā. Sametās drusku baisi, un es čukstēju robežsargam: «Ja nu viņi ir «golovorezi»?» «Viss var būt,» viņš atbildēja. Pārbaude ilga pusotru stundu. Gaidot sapratu, ka man ir pilnīgi vienalga, es gribu uz mājām.»
***
Atceroties šo notikumu, Ieva atzīst, ka igauņu robežsargiem viņa var būt pateicīga, tie izturējušies pretimnākoši pret izklaidīgo ceļotāju. Taču trijās dienās pārdzīvotais atmiņā saglabājies spilgti joprojām.
«Tagad, esot ārpus Latvijas, vairākas reizes dienā pārbaudu, kur ir mana pase. Laikam esmu guvusi mācību visam mūžam,» saka Ieva Kārkliņa.
