Bausku par savu pilsētu nācās atzīt kopš 1962. gada. Viss tā dīvaini notika. Izdarīju to, ko nekad nebiju domājusi darīt.
Bausku par savu pilsētu nācās atzīt kopš 1962. gada. Viss tā dīvaini notika. Izdarīju to, ko nekad nebiju domājusi darīt. Sekoju viena cilvēka aicinājumam.
Sākums gan bija pavisam dīvains. Man kā vidzemniecei uzreiz daudz kas dūrās acīs. Vecais tirgus, zirgi, kur dažs labs iejūgts vēl orē. Es ores pat redzējusi nebiju. Bija rudens, visur dubļi, pat zirgam viss vēders dubļos, saimnieks tāds pats. Pirmais iespaids nebija patīkams. Tāda netīra, neliela pilsēta.
Iedzīvojos ļoti grūti. Zemgaliešiem smagi raksturi, tāpat kā šī zeme. Sākumā iepazinos ar skolotāju Āriju Kalniņu, kas bija manas meitas klases audzinātāja. Arī viņai saknes Vidzemē. Tad nāca saskarsme ar Gunāru Krievānu. Apbrīnoju viņa rūpību par zemi, kam viņš atdeva sirdi. Agronoms Alfrēds Gibža stāstīja un rādīja, kā no mazas sēkliņas izaug ābele ar garšīgiem āboliem.
Mūsa, Mēmele, divu upju rāmais plūdums. Aiz pilskalna un Ķirbaksalas savienojas, izveido trešo – Lielupi, kas pa leknajām pļavām dodas uz jūru.
Gadi ritēja, sāku ieaugt šajā pilsētā. Arī pati Bauska auga, kaut gan gadi jau simtos.
No komunisma laikiem varu minēt vienu uzvārdu – Bonāts. Viņa idejas un pārliecība lai paliek viņam pašam. Kad mūs «spaidīja» uz tiem gājieniem, viņš ilgi mūs neaizturēja. Ātri «norunājām» un izklīdām. Bez pieminēšanas nevar atstāt Mārtiņu Zauru. Bija patīkami atvērt Mūsas kafejnīcas durvis, kur ienācēju priecēja koka skulptūras. Tā bija it kā saskarsme ar mākslinieku pašu.
Dzīvoju Rīgas ielā, visus komunikāciju uzlabojumus esmu redzējusi. Arī tagad, kur kas jauns top, viss sakopts, viss acij patīkams. Vecā Bauska kļūst arvien jaunāka. Arī pils gadu gaitā ir no mūriem izaugusi. Tā piesaista ne tikai baušķeniekus vien.
Ļoti patīk laiks, kad ceriņi zied. Es mīlu šo laiku. Skatoties no bijušā kinoteātra uz leju, brīnišķā krāsu gamma cilvēka sirdi nevar atstāt vienaldzīgu. Kad kino strādāja vēl ar pilnu «klapi», bija interesantas afišas, ko noformēja Guntars Krūzmētra. Kinoteātra kalniņā bija skaista kopaina.
Žēl koku. Ja ko ceļ, tos nozāģē. Bet, ja mēs ko gribam mainīt, ir arī kaut kas jāzaudē, jāupurē.
Domāju, ka patriots tādā plašākā mērogā varētu būt vēstures skolotājs Eduards Smilškalns. Protams, ir daudz cilvēku, kuriem sirds pieder Bauskai un tās nākotnei. Arī Domes priekšsēdētāja Ārija Gaile. Kā simboliņš mūsu pilsētai varētu būt āboliņa lapiņa, jo te ir Zemgales zemiene, kas vienmēr bijusi Latvijas maizes klēts. Varbūt varētu arī kastaņi kādā kombinācijā būt. Jo arī kastaņu šeit ir daudz. Tie lielākoties zied, kad mūsu jaunā paaudze beidz pamatskolu, iziet lielajā dzīvē. Nevaru nepieminēt brīnišķos vakarus Mūsas un Mēmeles malā. Klusums, miers.
Esmu ieaugusi šajā pilsētā. tā ir mana Bauska. Šeit pavadīts gandrīz viss darba mūžs. Manas kājas ir minušas šīs takas un šajā zemē arī jāpaliek.
