Bauskas ieņemšanai – liela operatīvā nozīme

Ēvalds Krieviņš: Vācu brīvprātīgo korpusa komandiera Korda fon Brandisa skatījums uz cīņām par Bausku 1919. gada pavasarī

Latvijas Atbrīvošanas kara vēsturē vēl ir daudz līdz galam neatbildētu jautājumu, to izpētei ieteicams izmantot arī mazāk zināmus avotus svešvalodās. 1930. gados Vācijā tika izdotas vairākas grāmatas, kuras sarakstījuši karadarbībā Latvijas teritorijā iesaistīti vācu virsnieki. Apjomīgie sējumi ietver detalizētus uzbrukumu plānus un izvērstus kauju aprakstus ar kartoshēmām, atainojot militārās operācijas Latvijas teritorijā 1919. gadā. Šādas grāmatas izdevusi gan Vācijas Kara ministrija, gan privātas izdevniecības, un šie izdevumi lietoti arī topošo virsnieku apmācības procesā Vērmahta kara skolās pirms Otrā pasaules kara.

Kas bija Brandiss?
Sevišķu interesi rosina Korda fon Brandisa (1888–1972) 1939. gadā izdotā grāmata «Baltikumer.
Schicksal eines Freikorps.» («Baltieši. Viena brīvkorpusa liktenis.»), kurā visai detalizēti aprakstītas Bauskā un tās apkārtnē notikušās kaujas 1919. gada pavasarī. Jāpiebilst, ka par «baltiešiem» tika dēvēti Vācijas armijas un brīvprātīgo formējumu karavīri, kuri 1919. gadā cīnījās Latvijas un Lietuvas teritorijā.
Tolaik Kords fon Brandiss bija viena brīvprātīgo vācu karavīru formējuma komandieris, ko tā arī sauca – Brandisa brīvkorpuss. Šis virsnieks Pirmajā pasaules karā bija sevi pierādījis Rietumu frontē kā drosmīgu un ar iniciatīvu apveltītu komandieri, uzdienējis līdz kapteiņa dienesta pakāpei un saņēmis vairākus Vācijas augstākos apbalvojumus. Pēc Pirmā pasaules kara noslēguma fon Brandiss tika demobilizēts no Vācijas armijas, bet drīz vien sāka veidot brīvprātīgo karaspēka vienību, ko sāka dēvēt par Brandisa brīvkorpusu. Tas sastāvēja no trīs kājnieku un vienas ložmetēju rotas, kā arī vienas artilērijas baterijas. Tas iekļāvās 1. gvardes rezerves divīzijas sastāvā un tika nosūtīts uz Kurzemi. Brandisa brīvkorpusa kareivjiem bija sava īpaša atšķirības zīme – aļņa raga simbols, ko stiprināja pie uniformas apkaklītes zīmotņu vietā.

Pēdējā «sarkano» uzvara
Atgriežamies pie situācijas 1919. gada sākumā. Sarkanā armija turpināja uzbrukumu rietumu virzienā, 10. janvārī ieņēma Bausku un devās tālāk. Pēc Pagaidu valdības bēgšanas no Rīgas uz Jelgavu un tālāk uz Liepāju neatkarīgā Latvijas valsts šķita tuvu sabrukumam. Janvāris Liepājā iezīmēja kritisku posmu, kad Pagaidu valdība bija gandrīz beigusi pastāvēt, jebkādām valdības aktivitātēm Liepājā vispirms bija jāsaņem vācu okupācijas spēku atļauja. Vācbaltiešu ministri pameta valdību. Kad daļa Tautas padomes locekļu mēģināja evakuēties uz Vāciju, viņus nelaida uz kuģa, jo viņi nebija saņēmuši vāciešu atļaujas.
Ģenerālštābu un dažus palikušos Apsardzības ministrijas darbiniekus vadīja kapteinis Aleksandrs Plensners, kamēr ministrs Zālītis gandrīz nedēļu nedarīja neko. Virsniekiem ieteica pievienoties Deņikina Baltajai armijai Krievijas dienvidos. Šāda izvēle bija izplatīta, jo Baltās kustības armijās vadošus amatus ieņēma nākamie ģenerāļi Rūdolfs Bangerskis, Kārlis Goppers, Eduards Aire, Pēteris Radziņš un citi latviešu virsnieki.
Padomju Latvijas Sarkanā armija sasniedza Ventu un pie Skrundas to šķērsoja. Latvijas Zemessardzes, Līvena, Dzelzs divīzijas un atsevišķas vācu apakšvienības pretuzbrukumos atsvieda «sarkano» spēkus uz Ventas labējo krastu. Tās bija pirmās apvienoto antiboļševistisko spēku uzvaras. Ventspils ieņemšana bija pēdējā «sarkano» uzvara, jo lielākā Padomju Latvijas armijas daļa bija «jāpārsviež» uz Igaunijas fronti, kur apvienotais igauņu un somu karaspēks sāka plašu pretuzbrukumu Tartu virzienā, smagā kaujā pie Paju sakāva «sarkano» latviešu spēkus un 31. janvārī ieņēma Valkas pilsētu.
Janvāra beigās Latvijas Pagaidu valdības formālā pakļautībā vai dienestā bija apmēram 2200 vīri, tai skaitā Kalpaka atsevišķajā latviešu bataljonā – trīs kājnieku rotas un viena jātnieku nodaļa.