Irina Migliniece dzimusi un augusi Krievijā, Vologdas apgabalā. Bijusi vienīgais bērns, dzīvojusi kopā ar mammu.
Irina Migliniece dzimusi un augusi Krievijā, Vologdas apgabalā. Bijusi vienīgais bērns, dzīvojusi kopā ar mammu. Bērnības dienas ritējušas spēlēs ar kaimiņu zēniem un meitenēm. Vasarās bieži gājusi mellenēs, sēnēs uz tuvējo mežu. Tad tas vēl nepiegružots un nenopostīts slējies uzreiz aiz sādžas. Skolā Irinai vairāk bijis piecnieku, tikai daži četrinieki.
Gravētājas amatu viņa izvēlējusies nejauši, bet strādājot spējusi uzrādīt talantu. Gravējusi zeltā, sudrabā – karotes, kausus, kafijas servīzes. Viņa bijusi viena no nedaudzajām, kuras darbs pieņemts bez kvalitātes pārbaudes komisijas atzinuma. Krievijas apstākļiem amats bijis labi atalgots, tomēr cerības sasniegt kaut ko vairāk bijušas minimālas. Arī veselība drīz vien būtu spiedusi no grūtā gravieres darba atteikties.
Kad pa telefonu zvana Irinai Migliniecei, viņa pēc pirmajām sasveicināšanās frāzēm atvainojas, ka vēl labi neprot latviešu valodu, un turpina runāt krieviski. Arī divu stundu garā saruna par dzīvi Krievijā, satikšanos ar tēvu un atgriešanos Latvijā notiek krieviski.
Vai šāda atvainošanās jūsos neraisa aizvainojumu?
– Nemaz, jo latviešu valodas nezināšana ir mana problēma. Bauskā ir ļoti daudz latviešu, tā ir arī valsts valoda, tāpēc cenšos to mācīties. Diemžēl Bauskā nav kursu, kur apgūt latviešu valodu.
Vārds krievisks, uzvārds latvisks. Kas īsti esat?
– Kopš sevi apzinos, jau no četru gadu vecuma uzskatīju sevi par latvieti. Sirdī vienmēr tāda esmu jutusies un Latvi- ju atzinusi par savu dzimteni, kaut gan piedzimu kā Irina Koposova Fedorovskas sādžā netālu no Veļikijustjugas, Vologdas apgabala pilsētas. Tas ir aptuveni 1000 kilometru uz ziemeļiem no Maskavas. Apmēram tikpat tālu ir līdz Krievijas pilsētai Vorkutai. Fedorovskas ciemā mitu līdz pat 2002. gada pavasarim, kad pārcēlos uz dzīvi Bauskā. Tālajā ciemā apglabāta mana mamma, dzīvo daži attāli radinieki, divas māsīcas.
Kāds ir jūsu dzīves stāsts?
– Manu vecāku dzīves gaitas nesaraujami saistītas ar Krieviju. Tēvs Ivans Jānis Miglinieks ir no Latgales, no Miglinieku sādžas. 1947. gada martā padomju vara nolēma viņu izsūtīt no Latvijas, un viņš nonāca Vorkutas ogļu šahtās. Pēc Staļina nāves 1953. gadā tēvu no ieslodzījuma atbrīvoja, un tad liktenis saveda viņu kopā ar manu mammu Annu Koposovu. Diemžēl mīlestība bija īsa, es piedzimu, kad mamma jau bija prom no Vorkutas. Tēvam nosūtīja manu fotogrāfiju, kurā es biju redzama triju gadu vecumā. No manis viņa nekad neslēpa, ka tēvs ir latvietis. Arī mani mamma nereti sauca par latvieti un nemaz no tā nekaunējās. Vēlāk uzzināju, ka tēvs precējies otru reizi, ir divi bērni. Viņus visu laiku esmu uzskatījusi par savu brāli un māsu. Tēvu tā arī nesatiku, kaut gan to ļoti vēlējos.
1987. gadā darbā dabūju ceļazīmi tūrisma braucienam uz Latviju. Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar šo zemi. Jau uzreiz sapratu, ka tā ir man tuva, to apjautu kā savu dzimteni. Man bija tikai viens mērķis – atrast tēvu. Darīju gan to bezgala primitīvi, šķirstīju telefona grāmatas un meklēju Miglinieku un līdzīgus uzvārdus. Diemžēl Bauskas rajona Codes ciema telefona numurs negadījās. Atklājās, ka mans tēvs tur dzīvoja kopš 1972. gada.
1992. gadā, klausoties radio «Brīvība», sapratu, ka tēvs Vorkutā nav nonācis pēc savas gribas, bet bijis izsūtīts. Rakstīju pieprasījuma vēstules uz arhīviem Vorkutā, Siktivkarā, līdz no Latvijas Republikas vēstniecības Maskavā 1995. gada 11. septembrī saņēmu apstiprinājumu, ka Ivans Jānis Miglinieks 1972. gadā no Vorkutas devies uz Latviju, uz Bauskas rajona Codi.
Tad jūs braucāt šurp?
– Ne uzreiz. Nebiju droša, ka viss mātes stāstītais par tēvu ir pilnīga patiesība. Daudzas sievietes pēckara gados Krievijā radīja leģendas par nezināmiem bērnu tēviem – izciliem lidotājiem, frontē pazudušiem karavīriem. Es tomēr mammai ticēju un sirdī vienmēr jutu, ka mans tēvs ir latvietis, tomēr negribēju viņu nepatīkami pārsteigt, uzkrist kā sniegs uz galvas. Varbūt savai sievai un bērniem par mani viņš neko nav stāstījis. Uzrakstīju vēstuli uz vēstniecības doto adresi, atbildi nesaņēmu. tomēr 1996. gada jūnijā uz četrām dienām otrreiz ierados Latvijā. Vispirms dzelzceļa stacijā, tad autoostā meklēju vārdu «Bauska». Latviski mācēju tikai dažas no vārdnīcas iemācītas frāzes. Nokļuvu Codē un devos uz mājām. Pagalmā pretī iznāca vecs, agrāk nekad neredzēts vīrietis, arī uz mani viņš skatījās kā uz svešinieci, bet mūsu sirdis jau atpazina viena otru. Tā pēc nepilniem 35 gadiem es pirmo reizi no tēva izdzirdēju vārdu «meitiņ!».
Jūs nolēmāt pārcelties uz dzīvi Latvijā?
– Jā, tēvs mani atzina par savu meitu, ieguvu viņa uzvārdu, radi aicināja, palīdzēja sameklēt dzīvokli. Tagad beidzot ir atsūtītas arī mantas no Krievijas, pamazām sāku iedzīvoties. Krievijā strādāju juvelieru fabrikā par gravētāju, te esmu vienkārša strādniece piena kombinātā. Darbu savā profesijā nav izdevies atrast, jo šķērslis ir valodas nezināšana.
Mājiņu Fedorovskas ciemā pārdevu par apmēram 400 latiem. Mani sajūsmina Latvijas daba, klimats. Tur, Krievijā, ap mūsu sādžu bija vienīgi meži un purvi. Te esmu iekopusi dārziņu, pagājušā rudenī bija laba ogu, ābolu, bumbieru raža.
Vai viegli bija kārtot formalitātes, lai pārceltos uz dzīvi Latvijā no Krievijas?
– Latvijas puse lietas kārtoja vienkārši. Man sedza ceļa izdevumus, arī par mantu pārsūtīšanu samaksāja. Ja būtu iespējams Bauskā apgūt latviešu valodu, arī šos kursus man apmaksātu. Man ir garantēta Latvijas pilsonība, bet nevaru vēl to saņemt, jo nekādi neizdodas tikt vaļā no Krievijas pilsonības. Tomēr gan jau viss nokārtosies.
Jūsu dzīvē notikušas milzu pārmaiņas. Vai uzskatāt, ka tagad esat laimīga?
– Jā, jo esmu savā dzimtenē. Ceru, ka mana dzīve tālāk ritēs vieglāk. Kaut gan saprotu, ka šeit arī nekas no gaisa nekrīt. Tomēr ar dzīvi Krievijā salīdzināt nevar.
Miniet kādu piemēru!
– Automašīnas vadītājs pie «zebras» Krievijā nekad neapstāsies un nepalaidīs gājēju. Dzīves bezcerīgums tur cilvēkos radījis milzu ļaunumu, neiecietību pret citiem, alkoholismu. Mūsu pilsētā bija liela kuģu būves rūpnīca, kas tagad stāv tukša un izpostīta. Kolhozu sistēma Krievijas laukos pilnībā sagrauta, vietā nekas nav radies. Lauku kooperatīvā mēnesī nopelna piecus latus. Atnāk tantiņas, kurām pensija 20 latu, paskatās uz desas gabalu veikala plauktā, kas tur maksā divus latus, un dodas mājās vārīt kartupeļus.
Lai arī nav viegli, tomēr šeit es redzu dzīvei jēgu.
