Pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara, kad Latvijā atjaunojās padomju okupācijas vara, Bauskas apriņķī izvērsās diezgan plaša nacionālās pretošanās kustība.
Pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara, kad Latvijā atjaunojās padomju okupācijas vara, Bauskas apriņķī izvērsās diezgan plaša nacionālās pretošanās kustība.
Šai pretošanās cīņai bija gan bruņota partizānu kara raksturs, gan arī nevardarbīgas pretošanās iezīmes. Šoreiz par dažiem zināmiem bruņotās cīņas apstākļiem un norisēm.
1946. gadā vissīvāk nīdē pretošanos
Latvijas Iekšlietu ministrijas arhīva dokumentā «Kaujas operāciju saraksts Bauskas apriņķī» lasāms, ka operāciju maksimums pret nacionālajiem partizāniem (tā laika padomju dokumentos sauktiem par bandītiem) ir bijis 1946. gadā. Tad padomju represīvās iestādes bija veikušas 28 operācijas pret nacionālo pretošanās kustību, kas nozīmēja gan slēpņu ierīkošanu, gan mežu «ķemmēšanu» un kaujas, kā arī aģentūras iefiltrēšanu bruņotajās mežabrāļu vienībās. Šāda operāciju intensitāte bija saistīta ar iepriekšējā publikācijā («Bauskas Dzīves» 28. februāra numurā) minēto faktu, ka 1945. un 1946. gadā Latvijas kompartijas centrālkomitejas birojā vairākkārt tika skatīts jautājums par aktīvas cīņas organizēšanu un pastiprināšanu pret nacionālo pretošanos Bauskas apriņķī.
Iecavas un Zālītes mežos
1946. gadā vairākkārtīgi bruņoti triecieni tika vērsti pret Jāņa Rozentāla vadīto nacionālo partizānu grupu, kas darbojās Iecavas un Zālītes mežos. 1946. gada 8. jūnijā Latvijas PSR iekšlietu tautas komisārs Eglītis pat ar īpašu pavēli uzdeva Iekšlietu Tautas komisariāta (jeb saīsinājumā no krievu valodas – NKVD) Bauskas apriņķa nodaļas priekšniekam kapteinim Lankovskim mobilizēt visus spēkus cīņai pret šo apmēram 20 kaujinieku lielo vienību. Pagaidām nav zināms, kāds bija šo cīņu iznākums. Vienības vadītāju J. Rozentālu nošāva 1948. gada 13. augustā. Kad 1950. gada sākumā Iecavas–Zālītes partizānu vienība tika pilnībā likvidēta, par tās vadītājiem minēti bijušie Latvijas armijas virsnieki – kapteinis Jānis Kāpostiņš, virsleitnants Jānis Freimanis, leitnants Laimonis Zīraks.
1946. gada operāciju laikā Bauskas apriņķī tika nogalināti 11 nacionālie partizāni, bet viņu bojāejas apstākļi ir neskaidri. Laikrakstā «Bauskas Darbs» 1946. gada 21. septembrī, piemēram, var lasīt, ka ir iznīcināta Bruknas pagasta bandītu vienība un tās vadītājs Fricis Arājs. Arī par padomju represīvo iestāžu zaudējumiem šajā laikā ir fragmentāra informācija. Zināms, piemēram, ka 1946. gada 16. maijā uzbrukumā nacionālajiem partizāniem Vecumnieku pagastā krita šī pagasta IeTK (NKVD) pilnvarotais Rudzītis, ciema padomes priekšsēdētājs Galenieks un divi iznīcinātāju bataljona kaujinieki Vaisle un Vainovskis.
Visi fakti vēl nav zināmi
Neapgūto arhīvu fondu dēļ pašlaik nav vēl zināmi nacionālo partizānu kustības apmēri visā Bauskas apriņķī. Partizānu grupas 40. gadu otrajā pusē bija izveidotas un darbojās daudzos pagastos – piemēram, Vecumnieku un Taurkalnes pagastā, kur bija lieli mežu masīvi, kā arī vairākos apriņķa dienvidu pagastos.
Ceraukstes pagastā, piemēram, vietējie partizāni uzturēja sakarus arī ar lietuviešu partizānu vienību. Bruknas pagastā un Iecavā no 1947. līdz 1949. gadam darbojās bruņotas nelegālas organizācijas «Aizsargi» dalībnieki (par šīs organizācijas darbību rakstīts avīzē «Bauskas Dzīve» 2001. gada 8. augusta numurā). Zināms, ka Bauskas apriņķa ziemeļu daļas mežos aktīva partizānu grupa 40. gadu otrajā pusē bija Arvīda Dūmiņa vadītā nacionālo partizānu vienība. Viens no tās darbības mērķiem bija padomju darbinieku fiziska iznīcināšana. Zināms, ka A. Dūmiņa vadītie partizāni savas darbības laikā nošāvuši Misas pagasta izpildu komitejas priekšsēdētāju Kamerādu un viņa dēlu, Mežotnes ciema padomes priekšsēdētāju Perānu, IeTK (NKVD) iekšējā karaspēka kapteini Podčiču un vēl citus padomju varas pārstāvjus. Bieži vien šajos uzbrukumos bez žēlastības cieta visa padomju aktīvista ģimene, un šādas epizodes arī liecina par šī kara raksturu. 1946. gada 31. maijā Iecavas pagasta Krūmāju mājās nacionālie partizāni nogalināja Iecavas pagasta IeTK (NKVD) pilnvaroto Ezergaili un visu viņa ģimeni, arī mazgadīgos bērnus.
Bauskas apriņķa teritorijā darbojās arī vairāki tā saucamie partizāni vienpatņi. Pazīstamākais bija Īslīces pagasta partizāns Jānis Gudže, kurš 1947. gada 13. augustā Īslīces pagasta «Kairos» izcīnīja vienu no veiksmīgākajām kaujām pret saviem vajātājiem – nošāva trīs čekistus.
Maskējas kriminālisti laupītāji
Runājot un rakstot par nacionālās pretošanās kustību, nevar neminēt vairākas krimināla rakstura epizodes, kas tolaik bieži vien tika slēptas zem nacionālās pretošanās kustības maskas. 1946. gadā Bauskas apriņķī, piemēram, tika likvidētas divas bruņotas grupas, kas nodarbojās ar laupīšanu. Viena no tām bija Čudera četru cilvēku banda, kas bāzējās Bauskas apriņķa teritorijā, Rīgas–Bauskas ceļa mežu rajonā, un regulāri aplaupīja pa šo ceļu braucošos. Otra tāda bija Klokeviča banda, kuras noziegumu klāstā bija piecas bruņotas laupīšanas, kas veiktas visā Bauskas apriņķa teritorijā.
Apsūdzība melīgajai padomju varai
Viena no padomju represīvo iestāžu cīņas metodēm bija regulāri aicinājumi partizāniem legalizēties. Bieži vien tieši šos partizānus padomju represīvās iestādes dažādā veidā iesaistīja aģentūras darbībā. Kaut arī padomju vara solīja nepielietot represijas pret nacionālajiem partizāniem, kas legalizējās, tās tomēr notika. Jāpiemin IeTK (NKVD) Bauskas apriņķa nodaļas priekšnieka kapteiņa Lankovska aicinājums legalizēties, kas publicēts laikrakstā «Bauskas Darbs» 1946. gada 21. augustā. Atbildot uz to, kāds anonīms Bauskas apriņķa «meža brālis» (tā parakstīta vēstule – A. U.) 28. augustā nosūtīja vēstuli minētajam Lankovskim. Vēstulē, ar kuras saturu tika iepazīstināts ne tikai iekšlietu tautas komisārs Eglītis, bet arī Latvijas PSR valdības vadītājs rakstnieks Vilis Lācis, ir rakstīts (atsevišķi citāti – A. U.): «[..] Izlasījis laikrakstā «Bauskas Darbs» Jūsu rakstu ar virsrakstu «Visiem, kas vēl slēpjas mežā», nācu pie šāda secinājuma. Viegli izprast šī aicinājuma rindas, kas skan tik iedvesmojoši un pārliecinoši, taču tām nevar ticēt, un mēs nevaram atstāt mūsu dzimtenes Latvijas zaļo mežu zemnīcu bunkurus, jo mūs gaida nežēlīgs varas orgāns – čeka, kas mūs tūlīt nosūtīs beigt dzīvi badā kaut kur padomju taigā, ogļu šahtās vai Ziemeļu ledus laukos. [..] Jūs rakstāt, ka šodienas mierīgo dzīvi visādi cenšas graut latviešu buržuāziskie nacionālisti – latviešu tautas nodevēji, kuri savā laikā palīdzēja vācu fašistiskajiem okupantiem aplaupīt un izputināt Latvijas zemniekus un darbaļaudis. Uz to varu Jums atbildēt pa savam prātam. Meklējiet, ķeriet un sodiet tos, kas tiešām bija pie varas stūres, sadarbojās ar vācu okupantiem un palīdzēja dzīt latviešu dēlus uz fronti, taču neatriebjaties tiem vienkāršajiem karavīriem, kuri bija šīs varas iesaukti. [..] Mums ir daudz datu par padomju varas neģēlīgajām izdarībām, kas tagad un agrāk pastrādātas, un tāpēc nebrīnieties, ka ļaudis dzīvo mežā un neiet pie padomju varas. [..] Ļoti lūdzu ievietot avīzē «Bauskas Darbs» šo manu vēstuli un atbildi, ko mums darīt un kā izkļūt no šīs meža dzīves.» Te komentāri lieki. Protams, atbildes vēstule tolaik publicēta netika.
P. S. Vēlreiz aicinu: Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā ir gaidīts ikviens, kurš bijis tālo dienu notikumu aculiecinieks vai arī aktīvs to dalībnieks un ar savu atmiņu stāstījumu vai materiālām liecībām varētu sniegt atbalstu izstādes iekārtošanai. To paredzēts atklāt Latvijas Republikas 85 gadu jubilejas sarīkojumu laikā šī gada novembrī.
