«Jūtos jauna, tas nekas, ka gadi iet. Negribas ticēt, ka tuvojas vecums,» tā pirms savas 50. dzimšanas dienas saka TAMĀRA ŠŅORE, Viesturu pagasta iedzīvotāja.
«Jūtos jauna, tas nekas, ka gadi iet. Negribas ticēt, ka tuvojas vecums,» tā pirms savas 50. dzimšanas dienas saka TAMĀRA ŠŅORE, Viesturu pagasta iedzīvotāja. Viņai jubileja svētdien, 30. martā.
Tamārai visādas pārmaiņas nācies piedzīvot, kad 19 gadu vecumā no dzimtās vietas Gomeļas apgabala Baltkrievijā pārcēlusies uz dzīvi Viesturos. «Biju izmācījusies par šuvēju. Caur vēstulēm iepazinu jauku, sirsnīgu cilvēku. Pēc laika viņš atbrauca pie manis ciemos un aicināja uz Latviju. Grūti bija šķirties no ģimenes, taču mīlestība bija pārāka,» atceras Tamāra.
«Dzīvojām pie vīramātes. Latviešu valodu iemācīties bija grūti. Sāku ar pašiem nepieciešamākiem vārdiem. Vīrabrālis katru rītu man uz lapiņas uzrakstīja apmēram divdesmit vārdu. Tie man pa dienu bija jāiemācās, vakarā tika pārbaudīts. Atceros, reizēm sēdējām pie vakariņu galda, visi kaut ko runāja, bet es neko nesapratu… Pēc diviem gadiem valodu biju iemācījusies. Vīra radi to vērtēja atzinīgi – nu mani varot arī uz tirgu sūtīt, neviens nevarēšot apkrāpt.»
Smagākais brīdis Tamāras dzīvē bijis pirms desmit gadiem – traģiski bojā aizgājis vīrs. Tas noticis uz pašu zemes. Vīrs bijis kombainā, gaidījis traktoru. Redzot, ka tas brauc, gribējis lēkt zemē. Pēkšņi iesāpējies celis, viņš nokritis, bet traktorists nav paspējis nobremzēt…
Tamāra palikusi viena ar sešiem bērniem, jaunākajam – pieci gadiņi. Kolhozi izputējuši, darba nebijis. Viņa ir pateicīga draudzenei Svetai, kura sniegusi atbalstu. Satikts jauks cilvēks Jānis, kurš izpratis Tamāru. Viņa ir stipra sieviete, negaužas un nežēlojas par dzīvi.
Reizi gadā Tamāra cenšas aizbraukt uz dzimto zemi, tomēr par atgriešanos tur nedomā, jo ir iemīlējusi latviešu tautu.
Tamāra īpaši priecājas par saviem bērniem, kuri pret viņu esot tik labi. Kaimiņienes, arī labā draudzene Skaidrīte Tamārai vēl labu veselību, izturību un daudz smaidu.
