Traki «feina» nedēļa, ja vien tā tik daudz nebūtu kara zīmē. Tā bumbošanās Irākā jau nemaz nav tik tālu, mēs pat neapjaušam, kādas briesmas un kad mūs var piemeklēt.
Traki «feina» nedēļa, ja vien tā tik daudz nebūtu kara zīmē. Tā bumbošanās Irākā jau nemaz nav tik tālu, mēs pat neapjaušam, kādas briesmas un kad mūs var piemeklēt. Tomēr pāri visam pagājušajā nedēļā jutu un nedaudz arī baudīju pavasari – darbu starplaikos.
Pirmdien kopā ar direktori pārrunājām nedēļas darbus, trešdienas lielo notikumu. Vakarā mājās gatavoju materiālus akcijai «Apceļosim Latvijas muižas un pilis!»
Otrdien lielā dokumentu kārtošana vien bija un vēl vārdadienas svinības. Mans otrais vārds ir Māra, to zina retais, pārsvarā mani pirmie kolēģi no Tukuma, kur sāku strādāt 1959. gadā. Dažas kolēģes vēl tagad mani sauc par mazo, mīļo Mārīti. Bija jauki ar viņām aprunāties pa telefonu.
Trešdien skolā notika skolu direktoru reģionālā konference, kurā piedalījās arī izglītības un zinātnes ministrs. Man visemocionālākā bija tikšanās ar kādreizējo kolēģi, bijušo latviešu valodas un literatūras skolotāju Bauskā, tagad Ogres vidusskolas direktori Ritu Rozmisu. Sirsnīgi un mīļi, vien visām runām laika nepietika.
Ceturtdien biju seminārā Rīgā, kurā runājām par valsts valodas pārbaudes darbu organizēšanu un eksāmeniem. Pa auto logu vēroju pavasari – birzes mainījušas krāsu, pūpoli jo balti, rosība laukā.
Piektdien nācās vairāk parēķināt, pastrādāt ar dokumentiem. Pildīju arī ieņēmumu deklarāciju.
Savukārt sestdiena bija īsti sev veltīta diena. Izpalika brauciens ar domubiedriem uz Kurzemi, toties atvēlēju laiku veselības uzlabošanai. Ir uzkrāti spēki un enerģija jaunai darba nedēļai.
Vaļošanās turpinājās arī svētdien pie televizora ekrāna, lasot avīzes, pabeidzot interesantu grāmatu par alpīnistiem «Baltais vilinājums».
Tagad grūti pateikt, kā pagājušajā nedēļā bija vairāk – darba vai atpūtas. Katrā ziņā skaistuma un prieka netrūka, to baudīju arī no saviem četriem mazbērniem. Viņu balsis vai katru dienu ieskanējās manā dzīvoklī.
