Mūsu tauta ir bagāta, jo tā savu radošo potenciālu un garīgo enerģiju ielikusi folklorā, kas ir gan filosofiska, gan vēsturiska.
Mūsu tauta ir bagāta, jo tā savu radošo potenciālu un garīgo enerģiju ielikusi folklorā, kas ir gan filosofiska, gan vēsturiska. Tautas pasakas ir arī mūsu kultūras daļa, tās brīnišķīgi parāda tautas mentalitāti. Lai gan dzīvojam pie jūras, ir mums arī upes un ezeri, taču nav pasakas par zelta zivtiņu, pēc līdakas pavēles arī nekas nenotiek. Mūsu tautas pasakās viss veicams ar neatlaidīgu darbu un gudru prātu. Arī pasakās daudz pieminētās krustceles neļāva ilgi domāt, kādu ceļu iet. Tas varēja būt tikai viens.
Visu mūsu tautas pastāvēšanu varētu līdzināt pasakai.
Mūsu gadsimtiem garais ceļš no Divupes līdz Baltijas jūrai, kas līdzīgs kāpšanai pa garo pupu – vai tas bija viegli? Un vai aizgājušais gadsimts nevarētu būt viena no tām trejdeviņām jūrām? Gadsimts, kad lija asinis, sviedri un asaras, lai izcīnītu, uzceltu un zaudētu savu valsti. Lija asinis, asaras, lai to atgūtu no jauna. Mūsu tauta kā trešais tēva dēls daudzkārt stāvējusi krustcelēs, tā gājusi grūti, neatlaidīgi un atbildīgi.
Arī 25. marta atceres pasākumu pamatā ir pasaka. Vienam tēvam bija trīs dēli. Vecākais mantoja tēva mājas, abi jaunākie paši uzcēla un iekopa jaunsaimniecības. Daudzām pasakām līdzīgais dzīves stāsts pārtrūka pēkšņi un neganti naktī uz 1949. gada 25. martu.
Sarunas, kas šajā dienā risinājās Bārbelē, bija ciešā saistībā ar tautas likteni pagājušajā gadsimtā. Tādu, kas spēja ziedot sevi Latvijai, bija maz. Starp šiem nedaudzajiem bija arī bārbelietis Juris Ziemelis, kurš disidenta ceļu sāka 1949. gada 25. martā, un mūsu atceres pasākuma viesis Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Ints Cālītis. Šī gada 12. janvārī Lietuvas Valsts prezidents Valds Adamkus Intu Cālīti un Juri Ziemeli (pēc nāves) apbalvoja ar Vīta ordeņa Virsnieka krustu par uzdrīkstēšanos atgādināt pasaulei par Baltijas valstu okupāciju, parakstot «45 baltiešu memorandu» 1979. gadā.
25. marta tematiskā pēcpusdiena «Mēs šodien caur vakardienu» noslēdzās ar literāri muzikālu vēsturiska projekta ievadsemināru «Kāpēc mums ir svarīgs Lietuvas valsts Vīta ordeņa Virsnieka krusts». Projektu veido Bārbeles pamatskolas mazpulcēni sadarbībā ar vēstures skolotāju V. Barenu un pagasta bibliotēku.
Vēsture nesākas tad, kad aizgājis tās pēdējais liecinieks. Mums jāsteidz aizpildīt baltos vēstures laukumus, kamēr ir šīs vēstures dzīvās bildes. Arī pretošanās kustība okupācijas apstākļos ir vēsturnieku parāds Latvijas tautai un tās patriotiem, uzsvēra I. Cālītis.
Par aizgājušo laiku tautas esībā jāatstāj brīdinājuma zīme. Tam jābūt krustam. Vēstures grieži to veidojuši uz mūsu zemes. Šeit krustojušās vareno intereses – zviedru ziemeļos, poļu dienvidos, vāciešu rietumos un krievu austrumos. Krusts ir kosmisks simbols, tas iemieso mūžīgo dzīvību – tiekšanos uz Dievu, uz mūžību. Krusts ir laimes, svētības zīme, tas mūs sargā. Krusts ļāvis mūsu tautai pastāvēt un turpināties.
