Kulšanas talkas īpaši palikušas atmiņā kopš maniem bērnības un jaunības gadiem, kas aizritēja Brunavas pagasta Budbergā, nostūrī, kurš robežojas ar Lietuvu un Mēmeli.
Kulšanas talkas īpaši palikušas atmiņā kopš maniem bērnības un jaunības gadiem, kas aizritēja Brunavas pagasta Budbergā, nostūrī, kurš robežojas ar Lietuvu un Mēmeli.
Pirmā kuļmašīna, kas pagājušā gadsimta 30. – 40. gados parādījās mūsu pusē, piederēja Jānim Kuncim. Tā sastāvēja no lielas tvaika lokomobiles un labības kūlēja.
Seši zirgi velk lokomobili
No viena šķūņa uz otru lokomobili pārvietoja ar zirgiem. Katlu varēja pavilkt tikai seši zirgi, kuru saimnieki, blakus iedami, skaļi kliedza un skubināja vilcējus. Lietoja arī pātagas, kas švīkstēja pār dzīvnieku mugurām. Viena otra maza meitene, to redzot, gauži raudāja, jo nesaprata, kāpēc zirdziņi tiek mocīti. Bet citādi nevarēja – zirgs bija vilcējspēks, bez tā nevarēja iztikt.
Cita lieta bija, kad Augusts Žamaitis iegādājās pašgājēju tvaika katlu. Bija, ko redzēt, kā, skursteņa dūmiem kūpot, šad un tad vēl skaļi nosvilpjot, kuļmašīna tika vilkta no šķūņa uz šķūni. Parasti šo cēlo braucienu pavadīja bērnu bars. Aiz prieka visi lēkāja un kliedza, jo sākās kulšanas talkas! Mūsu sādžas zēni tad gandrīz nedēļu skolā nebija manāmi, jo nevarēja garām palaist svarīgo darbu – kulšanu.
Saimnieks sadala pienākumus
Lai izkultu labību, saimniekam bija jāiesaista darbā vismaz 18 cilvēku. Tāpēc vairāki kaimiņi ar savām saimēm šo darbu veica kopīgi. Kad kūlēju (tā sauca kuļmašīnu) ievilka šķūnī un noregulēja, atskanēja skaļa svilpe, un viss varēja sākties.
Parasti saimnieks pats norādīja, kādu darbu katrs veiks. Par iekšā laidējiem izvēlējās jau padzīvojušus vīrus ar pieredzi, jo darbs bija atbildīgs un arī bīstams. Trumulī labību vajadzēja laist vienmērīgi, lai darbs ritētu normāli un graudi nepaliktu salmos vai pelavās. Kopā ar laidēju uz kuļmašīnas augšā strādāja klātdevēja, kas pārgrieza rudzu vai kviešu kūļiem saišķi un tos padeva laidējam. Grūtāk bija, kad kūla vasarāju. Uz labības strēķa parasti strādāt norīkoja jaunus un spēcīgus puišus.
Sāka kult agri no rīta – ap sešiem. Pēc astoņiem ar skaļu svilpienu darbs apstājās, visi gāja brokastīs. Katrā mājā kulšanas talkai tika cepti pīrāgi un plātsmaizes. Dzēra cigoriņu kafiju, ēda sviestmaizes ar sieru. Galdā bija aukstā gaļa, marinētas siļķes, ābolu «zapte» un citi gardumi. Katrās mājās tika kauts brangāks jērs vai aita, kādreiz arī teļš. Valtiķu saimnieces sarunāja, kādu zupu katra pusdienās vārīs. Kūlēji, piemēram, sešās, astoņās mājās bija vieni un tie paši. Kaimiņš kaimiņam palīdzēja, tādēļ bija svarīgi, lai pēc kārtas nevajadzētu ēst tikai kāpostu vai kartupeļu zupas. Starp zupas bļodām uz galda atradās šķīvji ar pašceptu maizīti un vārītu gaļu.
No pagraba uznes alu
Skaistākie bija kulšanas talku vakari. Pēc darba visi dīķī vai pie akas nomazgāja dienas putekļus un sviedrus, tad sēdās pie vakariņu galda. Tik garšīgas jēra gaļas kotletes vai cepeti, liekas, es nekad vairs dzīvē neesmu ēdusi kā toreiz kulšanas talkās – manā jaunībā. Tad saimnieks no pagraba uznesa spaini ar putojošu alu, lai izskalotu pieputējušās rīkles. Visi kļuva mundrāki, skaļāki, aizmirsa nogurumu. Atskanēja dziesmas, nez no kurienes uzradās akordeons, un kājas cilājās dejas solī.
Atceros, ka «Stabulniekos» pēc vakariņām pagalmā mēness gaismā lustējāmies līdz diviem naktī. Nākamajā rītā A. Žamaitis jau sešos no rīta ar garu svilpienu aicināja sākt darbu citā šķūnī. Tā mēs strādājām, darbdienās visu paguvām, un nevienam pat nenāca prātā doties darbā svētdienā, jo šajā dienā veiktajam nav Dieva svētības.
