Skaistkalniete Laima Indriķe trīs nedēļas Izraēlā piedalījās kursos «Sieviete – līdere pilsoniskā sabiedrībā».
Skaistkalniete Laima Indriķe trīs nedēļas Izraēlā piedalījās kursos «Sieviete – līdere pilsoniskā sabiedrībā».
Tos rīkoja Izraēlas Ārlietu ministrijas finansētais starptautiskās sadarbības centrs «Mašav».
Mājās Laima atgriezās 16. martā. Dažas dienas vēlāk sakarā ar 19. marta naktī sākto karadarbību Irākā Latvijas Ārlietu ministrija Izraēlu nosauca to valstu skaitā, kurp pašlaik nevajadzētu braukt.
Krievu valoda skan bieži
LAIMA INDRIĶE ir pieaugušo izglītības organizatore Skaistkalnes pašvaldībā, pašlaik studē Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē.
– Kāpēc man gribējās piedalīties šajos kursos? To ieteica Lauku sieviešu apvienība, kurā pārstāvu Skaistkalnes sieviešu klubu «Mēmelīte». Pieteikumā savu interesi pamatoju ar to, ka vēlos izkopt līderes prasmes, lai palīdzētu lauku sievietēm atrast savu vietu sabiedrībā. Daži gan uzskatīja, ka ir pārgalvīgi doties uz zemi, kur bieži notiek teroristu uzbrukumi. Taču par savu drošību Izraēlā nebaidījos, vairāk raizējās mājinieki.
Grupā bijām 25 sievietes, trīs no Latvijas, pārējās no Bulgārijas, Lietuvas, Moldovas, Ukrainas, Krievijas, Gruzijas, Kazahstānas, Udmurtijas, Osetijas. Mācības notika krievu valodā. Tā Izraēlā dzirdama ļoti bieži, jo šeit dzīvo daudz izceļotāju no bijušajām padomju republikām. Visi uzraksti tur ir ivritā un arābiski, bet vietām, īpaši veikalos, arī krieviski.
Dzīvojām 20 minūšu brauciena attālumā no Telavivas, tādā kā lauksaimniecības kooperatīvā «Šfaim». Vispirms kursu rīkotāji pārrunās novērtēja dalībnieku zināšanas, tās atzina par augstām. No Krievijas atbraukušo vidū bija sievietes ar labu akadēmisko izglītību, un viņas pat tika aicinātas lasīt mums lekcijas feminoloģijā, sievietes filosofijā un reliģijā. Daudz uzzinājām par Izraēlas sociāli ekonomisko situāciju. Mācības bija ļoti intensīvas, ja kādu dienu pavadījām ekskursijā, nākamajā mācījāmies līdz desmitiem vakarā.
Sievietei jākalpo vīram
– Dzīve Izraēlā rit uz priekšu, īpaši neizjūtot bailes par karu un teroru. Arī pie tā laikam pierod. Pie mums brauca pasniedzējs no Jafas dienās, kad tur uzspridzināja autobusu. Nemanījām, ka viņš to uztvertu traģiski, mēs esam daudz emocionālāki. Tikām brīdinātas, ka nevajag braukt ar sabiedrisko transportu, jāatturas apmeklēt lieltirgotavas. Kfvarsabā bijām lielveikalā, kur dažas dienas iepriekš apsargs bija aizturējis arābu pašnāvnieku ar spridzekli. Abi gājuši bojā. Ja tas būtu noticis veikalā, upuru būtu daudz vairāk. Apsardze tur bieži lūdz atvērt somu, pārbauda lielākus saiņus. No šīm pārbaudēm nevairījāmies.
Tikāmies ar vairāku sieviešu un uzņēmēju klubu dalībniecēm. Visemocionālākā bija iepazīšanās ar arābu sieviešu padomi arābu pilsētā Tirā. Tās bija ļoti atvērtas, sirsnīgas, jaukas 14 būtnes, ko par savām pārstāvēm ievēlējušas Tiras pilsētas sievietes. Iepriekš, satiekoties ar arābu sievietēm Jeruzalemē, Nācaretē, likās, ka viņas ir ļoti noslēgtas, atturīgas. Bet Tirā mūs apskāva arābu skolotājas, ārstes. Sarunās tika uzsvērts, ka tā ir liela uzdrošināšanās – panākt, lai sabiedrība viņas pieņem.
Arābu ģimenēs nav ierasts, ka sieviete mācās. Viņām ir jāpieņem vīrs, ko izraugās vecāki vienojoties, jādzīvo mājās, jādzemdē bērni un jākalpo vīram. Lai panāktu plašākas tiesības – atsegt seju, mācīties, strādāt, piedalīties politikā – nācies cīnīties gadiem.
Divas reizes braucām uz Jeruzalemi, ceļš tiek apsargāts, norobežots ar dzeloņdrātīm, jo aiz tā Palestīnas autonomijas teritorija. Tas šķiet dīvaini, zinot, ka senatnē pirms mūsu ēras par Palestīnu sauca visu pašreizējās Izraēlas teritoriju. Tagad Izraēlas kontrolētās arābu pašpārvaldes teritorijās dzīvo apmēram 3,5 miljoni arābu. Nav miera abu tautību starpā, cīnoties par zemi un varu. Izraēliešos kareivīgums tiek ieaudzināts. Tūlīt pēc vidusskolas izlaiduma un mēnesi ilga brīvlaika zēni dodas karadienestā uz trim gadiem, meitenes uz diviem. Jaunieši tiek sagatavoti, kā aizstāvēt savu zemi, un tās dēļ gatavi mirt bez bailēm.
Cik ūdens varēs nopirkt?
– Kursu rīkotāji aizveda mūs pie slavenā Raudu mūra, kam drīkst tuvoties tikai ar apseg- tu galvu. Atdalīta vīriešu un sieviešu daļa. Kādā mūra plai- sā atstāju savu bērnu rakstī- tās lūgšanas, kādu tur ir tūkstošiem no visas pasaules. Pati tobrīd vēlējos noskaitīt Tēvreizi, bet pārņēma tik suģestējo- ša sajūta, ka vārdi no prāta pagaisa.
Biju pie Jēzus kapa un vietā pie Jordānas upes, kur tiek pieminēts Jānis Kristītājs. Tūristu tur ir neaptverams daudzums. Viņu dēļ, piemēram, arī Izraēlā ir vietas, kur ražo cūkgaļu, ko neviens ebrejs gan neēdīs. Kūtīm grīda ir uz pāļiem, lai cūka nestaigātu pa svētīto zemi. Izraēlā ir aizliegtas azartspēles, bet tūristu dēļ pie kūrortpilsētas Eilatas Sarkanajā jūrā stāv izpriecu kuģi, uz kuriem ir kazino.
Braucot pa Izraēlu, vērojot zaļojošos paugurus un bagātīgos augļu dārzus, atcerējos, ka ikviens koks te ir iestādīts un kopts, nevis savā vaļā izaudzis. Lai kaut kas vispār izaugtu tuksnešainajā zemē, vajadzīgs ūdens. Valstī ir plaša apūdeņošanas sistēma, ko nodrošina Kinereta ezers. Sausums mūsu prātiem ir neaptverams. Pirmajā nedēļā, ko pavadīju Izraēlā, stipri lija, tas tika uztverts ar sajūsmu, jo iepriekš lietus bija lijis pirms pieciem gadiem… Vietējie zemkopji vispirms domā, cik ūdens varēs nopirkt, un tad – ko audzēs. Ļoti taupīgi tiek lietots arī dzeramais ūdens. To silda ar saules baterijām, un boileri atrodas daudzdzīvokļu mājām uz jumta. Vēl gribu piebilst, ka no krāna tur tek ļoti tīrs ūdens un mūsu mazgātās «vešiņas» kļuva arvien baltākas.
Uzsnieg pat sniegs
– Šajās trijās nedēļās dzīvoju Vidusjūras krastā, bet paguvu peldēties gan Sarkanajā jūrā, gan neiedomājami sāļajā Nāves jūrā. Šīs zemes teritorija ir neliela, bet, kamēr vienā tās malā varēja sauļoties, Jeruzalemē bija uzsnidzis sniegs uz ziedošām puķēm un kokiem. Tas paralizēja ikdienas dzīvi, toties bērnus veda turp skatīties uz šo dabas brīnumu, kas bija sastumts pilsētas laukumā.
Tur satiku kādu no Latvijas pusmūžā izbraukušu ebreju. Viņš neslēpa, ka Izraēlā jūtas vientuļš, taču dzīvošanu svētajā zemē uzskata par savu pienākumu, misijas apziņu. Tā ir augstāka par paša sajūtām un iegribām. Nākamie kursi «Mašav» centrā paredzēti mazajiem uzņēmējiem. Karadarbības dēļ tie pagaidām pārcelti uz maiju.
