Mūsu rajona florbola līdzjutējiem beigusies karsējsezona. «Bauskas klēts 1» komanda guvusi vairāk uzvaru nekā iepriekšējā gadā un valsts čempionāta virslīgā ieņem augsto sesto vietu.
Mūsu rajona florbola līdzjutējiem beigusies karsējsezona. «Bauskas klēts 1» komanda guvusi vairāk uzvaru nekā iepriekšējā gadā un valsts čempionāta virslīgā ieņem augsto sesto vietu. «Bauskas klēts 2» vēl cīnās, lai iekļūtu pirmo trīs komandu vidū pirmajā līgā. Abām vienībām rezultāti ir labāki nekā pērn. Bet… aizejošā florbola sezonā ir kāds zaudējums. Skatītāju rindās viena vieta palikusi tukša. Sporta draugi jau zināja, ka florbolistu trenera Normunda Gruncka vecmāmiņa allaž ir kopā ar savu komandu. Kad citi bezcerīgā situācijā pieklusa, reizēm ieskanējās Lūcijas Kubiles uzmundrinošā balss: «Bauska, sarauj!» Tagad no aizmūžu dārziem vecmāmiņa var vērot savējos, kuri viņai bija vajadzīgi un kuriem arī viņa bija svarīga. Atzīšos, arī es ar skumjām veros sporta zālē uz to vietu, kur vienmēr stāvēja vai sēdēja vecmāmuļa. Bauskas florbolistiem ir daudz līdzjutēju, bet šaubos, vai atradīsies kāds tik īpašs kā viņa. Mēs turpināsim kopīgi gavilēt par veiksmīgu spēli un smagi nopūsties par kļūmēm.
Neba visos mačos žurnālistiem iespējams būt klāt, taču daudz reižu ar patiku esmu vērojusi, ka sporta arēna ir tā vieta, kur atklājas, veidojas un nostiprinās cilvēciska saikne, ko mūsu tehnokrātiskā un saraustītā ikdiena sadrupina pamazām vien. Sports arī stiprina ģimenes. Varētu pieminēt daudz vārdu un uzvārdu. Manuprāt, apbrīnojama ir Pačkajevu ģimene Vecumniekos. Jānis un Gunta izaudzinājuši trīs meitas, talantīgas volejbolistes. Visu laiku ir bijis un turpinās fanātisks darbs. Ģimene enerģiju un daudz personisko iekrājumu likusi «sporta bankā». Ne jau viņi tādi ir vienīgie, bet šajā gadījumā viss jāreizina ar trīs.
Sports vieno arī paaudzes. Elīza Graudiņa vēl ir tik maziņa, ka sacīkstēs startēt nevar. Jau kopš zīdaiņa vecuma meitēns bijis klāt daudzās sacensībās, jo viņas tētis Alfrēds un mamma Līga gluži vienkārši nevar dzīvot bez sporta. Elīza dod mundrumu savam 90 gadu vecajam opītim. Februāra vidū Iecavā ar sacīkstēm galda tenisā tika atklātas Latvijas Sporta veterānu savienības 40. sporta spēles. Bija aizkustinoši vērot, ar kādu pašcieņu solīda vecuma dāmas un kungi «nes gadus». Bez smaguma, ar rāmu smaidu, ar labvēlību citam pret citu. Sports viņiem palīdz.
Var meklēt un, protams, atrast nepatīkamas aizkulises sportā, var sastapt nenovīdību. Bet tas ir cits slānis, par kuru šoreiz nav runas. Sports ir sabiedrības īpašs vienotājs. Neskaitāmi daudz līdzjutēju tālrādē vēro, kā cīnās mūsu bobslejisti un biatlonisti.
Tuvojas pasaules hokeja čempionāts, un atkal jutīsim to vilni, kas tik daudzus «paceļ galotnē». Man patīk, ka arī Bauskā vīri turēs rokās Latvijas karogu un vieglo automašīnu kolonna brauks cauri pilsētai. Saskatīsim patriotismu šādos brīžos, kad tas izpaužas spontāni un izraujas no vispārpieņemtām normām.
