Apslēptākās domas materializējas un atnāk pie mums sapņos. Anna un Rasma stāsta, ka tieši sapņi devuši atbildi un pamudinājumu rīcībai, uz ko bijis grūti izšķirties.
Apslēptākās domas materializējas un atnāk pie mums sapņos.
Anna un Rasma stāsta, ka tieši sapņi devuši atbildi un pamudinājumu rīcībai, uz ko bijis grūti izšķirties.
Asiņaini skati
«Tas notika 90. gadu vidū. Biju jauna sieviete, bet prieka dzīvē nekāda, jo man ļoti sāpēja kājas – vēnas bija samezglotas un pietūkušas. No 16 gadu vecuma strādāju par pavāri, cilāju smagus katlus, augu dienu karstumā uz kājām. Biju sevi pārmocījusi.
Kādu pēcpusdienu skatījos televīzijas raidījumu par veselību. Tajā stāstīja par cilvēkiem, kuriem plīst slimas vēnas, par trombiem, kas iesprūst. Manas sāpes tolaik kļuva mokošas, tās uznāca uzplūdiem, naktīs nevarēju atpūsties, jo kājas rāva krampji, bet rītos bija agri jāceļas, lai dotos uz darbu. Lietoju dažādas zāles, bet nekas īsti nepalīdzēja,» stāstīja Anna.
Tā Annai pagāja vairāki gadi. Viņa apprecējās, piedzima dēls. «Kādu nakti atmodos, pilnīgi skaidri atcerēdamās sapnī redzēto. Es gulēju uz operāciju galda, apkārt bija daudz asiņu, bet tās nebija dzemdības, manas kājas bija sagrieztas tādās kā stērbelēs.»
Virszemē nepaliek
Tas bijis kā grūdiens, jau pēc nedēļas Anna devās uz Paula Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu Rīgā. Bija novembra sākums, un operācijas diena nolikta janvārī.
«Man pat naudas tolaik vēl nebija, bet par operāciju vajadzēja maksāt. Tomēr es visu kārtoju, lai varētu ārstēties. Tad notika brīnums. Jau iepriekš par šo kaiti daudz runāju ar savu vecmāmiņu un atzinos, ka no operācijas man šausmīgi bail. Viņa man vāca dažādas zāļu tējas iekšķīgai lietošanai un kāju vanniņām, ieteica ziedes sāpju mazināšanai. Uzzinājusi, ka beidzot esmu sarunājusi operācijas laiku, vecmāmiņa uzdāvināja man savu bērēm sakrāto naudiņu, lai es varētu nopirkt apdrošināšanas polisi. Vai, cik grūti man bija pieņemt vecmāmiņas krāto «padomiņu»! Viņa sacīja, ka virszemē vēl neviens aizgājējs neesot palicis, gan jau mēs, bērni un mazbērni, zināšot, kas darāms, kad īstā stunda pienākšot. Nevis mirušajiem, bet dzīvajiem nauda vajadzīga,» sarunu ar vecmāmiņu atcerējās Anna.
Sapnis palīdzēja Annai izlemt, ko darīt. Viņa izārstējās. Kājas vairs nesāp, viņa var dejot, iet kājām garus gabalus. Kāpēc uz operāciju nedevās agrāk? Varbūt bija jāsagaida šis zīmīgais sapnis…
Dzimtas relikvija
Rasmas piedzīvojums stāsta par kādu mīļu lietiņu. Tā ir viņas dzimtas relikvija – vecvecmāmiņas rokas pulkstenītis zelta ietvarā. Šiem laikiem vienkāršs, mazs un vecmodīgs, jo katru vakaru jāuzvelk, toties joprojām precīzs. «Mamma to bija glabājusi un man uzdāvināja 18. dzimšanas dienā. Toreiz tikko biju sākusi studēt Rīgā, dzīvoju kopmītnē, tāpēc mamma ļoti negribīgi piekrita, ka es sāku pulksteni nēsāt. Viņa tik bieži atgādināja par tā saudzēšanu, ka tas sāka apnikt.»
Taču ķibele gadījās nevis kopmītnē, bet mājās. Kādu nakti Rasma aizmirsa pirms gulētiešanas noņemt pulksteni no rokas. Mazā skrūvīte mehānisma uzvilkšanai laikam bija nolietojusies, nodilusi. Naktī tā aizķērās aiz matiem vai spilvendrānas un izkrita.
«Gultu no rīta saklāju kā parasti. To, kas noticis ar pulksteni, pamanīju tikai tad, kad gribēju mehānismu vakarā uzvilkt, bet… tas vairs nebija iespējams. Toreiz pat neattapu, kur mazais zelta nieks varēja izkrist, varbūt jau augstskolā. Kaut arī neesmu cilvēks, kas neglābjami pieķeras lietām, apraudājos, jo sapratu – šāda pulkstenīša man vairs nebūs nekad,» pārdzīvoto atcerējās Rasma.
Norāda, kur meklēt
Pēc kāda laika Rasmas mamma ar tēti gatavojās veikt dzīvoklī remontu. «Abi ar brāli braucām vecākiem palīgā pārstumt mēbeles. Iepriekšējā naktī sapnī redzēju savu izvelkamo dīvānu, izjauktu pa sastāvdaļām. Nobrīnījos, kam tad tas? Izrādījās, ka tas tiešām bija nepieciešams, lai guļamo varētu iznest pa istabas durvīm.
Kad guļvieta bija izjaukta, eņģes atsperē pamanīju tādu kā mirdzošu puteklīti. Mana mīļā pulkstenīša detaļa! Sapnis man bija pateicis priekšā, kur atradīšu pazaudēto. Aiznesu asīti pie meistara, un mazā pulkstenīša «sirds» atkal sāka tikšķēt. Tagad es to ļoti saudzēju un uzmanu. Kas zina, varbūt izdosies to sataupīt savai meitiņai, kurai tagad ir tikai viens gadiņš…»
