Dažas dienas Latvijai atkal ir veselības ministre – ārste no Aizputes Ingrīda Circene. Man prātā aizķērās viņas kolēģu teiktais, ka, cīnoties par nelielās slimnīcas saglabāšanu, Ingrīda Circene vispirms domājusi, kā tajā jutīsies pacienti.
Dažas dienas Latvijai atkal ir veselības ministre – ārste no Aizputes Ingrīda Circene. Man prātā aizķērās viņas kolēģu teiktais, ka, cīnoties par nelielās slimnīcas saglabāšanu, Ingrīda Circene vispirms domājusi, kā tajā jutīsies pacienti.
Tas vismaz man dod cerības, ka šīs ministres vadībā veselības aprūpe varētu sākt atveseļoties no gadiem ieilgušas anēmijas jeb spēka un enerģijas trūkuma. Tam pamatā, protams, ir nauda, algas, sistēmas finansējums kopumā. Bet no veselības aprūpē jau gadiem ilgi valdošā reformēšanas procesa, kas izvēršas par nenoteiktību un haosu, cieš ne tikai mediķi. Procesa sekas pietiekami smagi izbauda arī pacienti, un varbūt tieši viņiem pret nejēdzībām būtu jāstreiko.
Ne jau velti pieminēju anēmiju. To par «ģimenes ārstu maizi» kādā intervijā nosaukusi profesore Sandra Lejniece, Valsts hematoloģijas centra vadītāja. Īpaši populāras šīs kaites esot pavasarī. Pēc garā bezsaules laika ne viens vien kļūst lēnāks gaitā un bāls kā pagraba tumsā saasnojis kartupelis.
Kas nav saredzams vaigā, to parāda asins analīzes. Bauskas slimnīcas laboratorijā to veic tik precīzi, ka cilvēks tiek sadalīts gandrīz vai «reizinātājos». Tās lika saprast, ka mans pavasara nogurums nav tikai ilgas pēc atvaļinājuma. Spēku atgūšanai vajadzēja ārstu palīdzību. Taču izrādījās, ka ne slimnīcā, ne aptiekās Bauskā un Rīgā vajadzīgās vitamīna B 12 ampulas jau krietnu laiku nav manītas. Apzvanot vai visu Latviju, laimējās divas kastītes preparāta atrast Jūrmalā. Un vai biju vienīgā, kam šis preparāts bija vajadzīgs, lai beigtu nīkuļot?
Kamēr turpināju atveseļoties, Veselības ministrijas Farmācijas departaments publicējis datus, kas liecina – vietējo zāļu īpatsvars tirgū krasi samazinās. 1996. gadā tas bija 14,5%, 2001. gadā – 7,1%, bet 2002. gadā – 6,5%. Tas palīdz saprast, kāpēc Igaunijā vai Krievijā ražotais vitamīns B 12, kura desmit ampulas maksā Ls 0,28, pazudis. Tam līdzīga preparāta nav, bet aptiekās piedāvā Šveicē ražotu B grupas vitamīnu kompleksu, kura piecas ampulas maksā Ls 2,86. Turklāt minētās nav vienīgās ierastās, lētās un nepieciešamās zāles, kuras pazūd. Slimnīcai nav naudas to iegādei, bet ja arī pacients tās neatrod?
Par savu atspirgšanas laiku varu teikt vienīgi labus vārdus. Bauskas slimnīcā ir spēcīga diagnostiskā aparatūra, tīrība, laipnība, laba aprūpe, precizitāte medicīniskajās indikācijās. Taču nevar likt mediķim strādāt par burvi, kuram jāspēj izārstēt tikai ar smaidu un roku pielikšanu. Pirms pāris gadiem visās slimnīcās pirms to sertifikācijas tieši līdzekļu taupīšanas nolūkā bija jāizveido savas aptiekas, kas stacionāra medikamentu krājumu papildinātu, slēdzot tiešus iepirkuma līgumus ar firmām. Tagad dzirdēts, ka slimnīcas zāles drīkstēs iepirkt tikai jau esošajās sertificētajās aptiekās, kas savus uzcenojumus medikamentiem jau pievienojušas. Tas esot bizness. Vai kāds vaicās, ko par to saka pacienti?
