Jelgavas rajona Jaunsvirlaukas pagasta zemnieku saimniecība «Līči» ir Jansonu ģimenes uzņēmums.
Jelgavas rajona Jaunsvirlaukas pagasta zemnieku saimniecība «Līči» ir Jansonu ģimenes uzņēmums.
Saimnieks Modris to uzskata gan par labu, gan par negatīvu iezīmi: «Neizdodas mums nodalīt mājas un darba dzīvi, viss savijas kopā man un sievai, mūsu trim bērniem.»
Atturas no kredītiem
1990. gadā bija nodoms sakopt tēva zemi, un Jansoni nešaubījās, ko darīt. Dārzeņu audzēšanā jau tolaik iekrātas zināšanas un prasme. Šī nozare attīstās un joprojām ir nozīmīga. Pašu audzēto ne tikai pārdod tirgū, bet liek galdā krodziņā. «Mēs esam sīkbūdeļnieki, zemes tik daudz, cik var no savas mēslu čupas pārskatīt. Knapi varam desmit hektāru apstrādāt. Ja grib ļoti labi, tad nevar daudz,» teic «Līču» saimnieks. Viņš uzskata, ka Jansoni vienmēr dara ne tā kā citi. Nav ņemti kredīti, jo, Modraprāt, vidusmēra zemniekam aizdevumi tomēr ir posts. Vienīgi šogad izmantots kredīts automašīnas iegādei.
Pērn «Līči» sadūšojās pieteikties SAPARD programmā, lai nodrošinātu ūdensapgādi. Tagad «Līčos» ir 165 metrus dziļš urbums un tik labs ūdens, ka tūlīt var dzert no krāna. Zemgalē tādējādi īstenots viens no nedaudziem projektiem, kas saistīts ar infrastruktūras uzlabošanu, jo SAPARD galvenokārt izmanto lauksaimniecības tehnikas modernizācijai. Pēc sešus tūkstošus latu lielā atbalsta saņemšanas M. Jansons secināja, ka procedūra ir gana birokrātiska, jo «vai vērts tā komatus dzenāt». Taču ieguvums atsver buršanos papīros.
Neapzinās spēku
Pagājušajā gadā Latvijas Zemnieku federācija (LZF) Modri Jansonu ievēlējusi par organizācijas priekšsēdētāju. Iekļaudamies sabiedriskajā apritē, viņš ar rūgtumu secina: «Tūkstošiem zemnieku nezina, kas ir SAPARD. Kā var gulēt un nepaskatīties pa logu?» M. Jansons ir bijis Briselē un sapratis, kāds spēks un ietekme var būt zemnieku organizācijām. Pašlaik vārdi COPA/COGECA mums vēl maz ko izsaka. LZF līderis uzskata – jāmeklē jauni un gudri cilvēki, kas Latviju var pārstāvēt Eiropas zemnieku sabiedrisko organizāciju apvienībā un zemnieku kooperatīvo organizāciju veidojumā.
M. Jansons Eiropas Savienību pieņem kā faktu: «Jā, tā ir globalizācija, ar saviem mīnusiem. Bet katrai lietai jau mēdz būt divas puses, ar to jārēķinās.»
Bērni atved vecākus
«Visu būvniecību «Līčos» esam veikuši paši. Man ir inženiera specialitāte, bet pēc aicinājuma esmu celtnieks. Nekas nav radies uzreiz, viss veidojies soli pa solītim,» saka M. Jansons. Jelgavas rajonā un citviet kopā ar vārdu «Līči» aizvien pazīstamāks kļuvis arī krodziņš «Zemnieka cienasts». Interesanto nosaukumu izdomājis Modris, jo tā pieņemts, ka ģimene viņam uztic šo pienākumu. Autors smaidot bilst: «Šajos divos vārdos ir sava viltība. Ja arī kādam nepatīk vai negaršo, var taču atrunāties, sak, tas jau zemnieka cienasts. Viesnīcu esmu nosaucis par naktsmājiņu. Izklausās neparastāk un aicinošāk.» Viesiem par patikšanu dārzeņus stāda un garšaugus sēj pie paša krodziņa, lai redz, kā viss aug un briest, lai mēģina pagaršot.
Pārlūkojot krodziņa viesu grāmatu un uzzinot, cik daudz ceļabraucēju un arī ārvalstu viesu šeit kavējušies un mielojušies, jāsecina, ka tāda gauža vērtējuma šeit nemēdz būt.
Krodziņš atvērts 1997. gada 6. jūnijā, un trīs gadus šeit nepārdeva alkoholu. Saimnieki uzskata, ka ar to «trāpīts īstajā publikā» – «Zemnieka cienastu» apmeklē ģimenes. Interesantākais, ka bērni uz šejieni atved vecākus. Tādēļ vien, ka maziem un arī lielākiem zēniem un meitenēm ir, ko darīt. Rotaļu laukumi, šūpoles un citas atpūtas ierīces veidotas ar izdomu, un katru sezonu tās paplašina.
Kamēr saimnieks stāsta par «Līčiem», atpūtas laukumā ieradies stārķis. Modris, to pamanījis, teic: «Tā ir laba zīme.»
***
Uzziņai
Ciemojoties krodziņā «Zemnieka cienasts», var izmantot
bērnu rotaļu laukumu;
dažādas šūpoles;
iznomāt laivu;
spēlēt minigolfu;
braukāt ar bagiju.
