Skaistais Lieldienu laiks ir garām. Olu raibums vēl priecē acis, bet dūša pretī neņem. Daudz ēsts, dzerts un vēl vairāk runāts – par augšāmcelšanos, par vienīgo patiesības un dzīvības ceļu.
Skaistais Lieldienu laiks ir garām. Olu raibums vēl priecē acis, bet dūša pretī neņem. Daudz ēsts, dzerts un vēl vairāk runāts – par augšāmcelšanos, par vienīgo patiesības un dzīvības ceļu.
Ierastāki ir tie ceļi, kuros izliktas norādes – izdevīgi vai neizdevīgi, ES, NATO, nauda… Mani biedē norāde, ka, iestājoties ES, mēs zaudēšot daļu suverenitātes. Es nezinu, kāds būs šis zaudējums. Bet es nevēlos neko iegūt uz savas zemes neatkarības rēķina. Iespējams, ka Eiropas komisāru ieteikumi pamazām kļūs par viņu pavēlēm, un cilvēktiesību aizsegā tiesības vēlēt pašvaldības iegūs nepilsoņi, kas ignorē latviešu valodu. Var veidoties situācija, kad lielāko pilsētu (arī Rīgas) pašvaldībās un valstī būs dažāda politiskā orientācija.
Naturalizācijas pārvalde turpina akciju ar nozīmi – atlaides. Nupat šīs iestādes priekšniece E. Aldermane ierosinājusi piešķirt pilsonību visiem bērniem, kuri dzimuši pēc 1991. gada – prot vai neprot valsts valodu, mīl vai nemīl «šo valsti», vecāki to vēlas vai nevēlas. Mūsu pazemībai nav robežu.
Neierobežota tieksme pēc ārišķībām – arī tāds ir mūsu ceļa rādītājs. Spoži auto ar «ekstrām», zelta vērtas mēbeles. Rīgas Domes izpilddirektors Tralmaks nespēja izskaidrot, kādiem dibeniem domāti jaunās «rātes» krēsli par tūkstoš latiem katrs, kam vajadzīgs trīs tūkstošus vērts galds, padsmitiem ledusskapju un vairākas trauku mazgāšanas ierīces. Pasakainas ir visa Rātsnama izmaksas – 13 miljonu latu. Bet dažus simtus metru tālāk – ubagi ar pastieptu roku. Arī Latvija kļūst par kontrastu zemi, nav jābrauc uz Indiju vai kādu citu valsti.
Ubagu likteni sev paredz mazatalgotie, bez darba palikušie un ģimenes ar bērniem draudošā dabasgāzes tarifu strauja pieauguma nojausmās. Galu galā gāzes monopolistus sponsorēs sociālais budžets pabalstu veidā.
Latvija ir ne vien viesmīlīga, bet arī devīga valsts. Jau tiek lēsts par pirmo simttūkstoš dolāru piešķiršanu kara izpostītajai Irākai. Tas ir tikai sākums, sabiedroto «ieteikumi» ar to nebeigsies.
Karš Irākā nosacīti ir beidzies. Taču nav paša galvenā – kāpēc tas sākās. Nav atrasti nekādu veidu masu iznīcināšanas ieroči. ASV noraidījušas ANO komisijas iesaistīšanos meklēšanā. Ieroči tik un tā tiks atrasti, jo tie ir jāatrod.
Politisko zinātņu doktore V. Matīsa laikrakstā «Diena» pārmet valdībai, ka tā nav spējusi izskaidrot Latvijas «nostāju Irākas kara jautājumā», kā to pratis Lielbritānijas premjerministrs T. Blērs. Bet kurš varētu atbildēt, ar ko atšķiras sabiedroto Irākas «atbruņošanas» operācija no PSRS iebrukuma Latvijā 1940. gadā nolūkā gāzt Ulmaņa valdību un iznīcināt «pretvalstiskus elementus», citām lielvarām klusējot. Uz to atbildi nemeklē arī V. Matīsa.
Saeimas Juridiskā komisija atbalstījusi grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Atbildība par narkotiku izplatīšanu būšot jāuzņemas skolu direktoriem, kā arī dažādu klubu īpašniekiem, paredzot soda naudu par «nolaidību». Tā kā kārtības sargātājiem neizdodas ietekmēt šo sērgu, slīcēju glābšanu atstāj slīcēju ziņā.
