Starptautiskās biznesa sieviešu kustības «Zonta» klubs, kurš nule izveidots arī Bauskā, 24. aprīlī kafejnīcā «Montre» organizēja iedzīvotāju vēstuļu konkursa «Kāpēc es mīlu Bausku?» noslēguma sarīkojumu.
Starptautiskās biznesa sieviešu kustības «Zonta» klubs, kurš nule izveidots arī Bauskā, 24. aprīlī kafejnīcā «Montre» organizēja iedzīvotāju vēstuļu konkursa «Kāpēc es mīlu Bausku?» noslēguma sarīkojumu.
Šī ir jaundibinātā kluba 16 dalībnieču pirmā realizētā ideja. Tā īstenota, Bauskas «Zontai» sadarbojoties ar laikraksta «Bauskas Dzīve» redakciju un pilsētas Domi, vēstī kluba valdes priekšsēdētāja Māra Bite.
Kopumā saņemtas 29 vēstules, kuras ir 300 sūtījumu vērtas, tā salīdzināja M. Bite. «Iespēja lasīt vēstules bija kā dāvana. Šķita, ir piekļūts lielam sirsnības avotam,» sacīja Ilze Celmiņa, sarīkojuma vadītāja. Visi vēstuļu autori reizē ar mīļu paldies saņēma piemiņas veltes. Mairita Krūmiņa un Rasma Rudzroga, piemēram, ieguva «Bauskas Dzīves» abonemen- tu. Sarīkojumā godināja arī baušķeniekus, kurus rakstītāji bi- ja atzinuši par pilsētas patriotiem.
I. Celmiņa izjusti lasīja fragmentus no vēstulēm, Bauskas mūzikas skolas audzēkņi sniedza koncertu.
«Bauskas Dzīve» uzrunāja atnākušos un interesējās, kāpēc viņi iesaistījās konkursā. Leonora Vilciņa neslēpa, ka vēstuli uzšņāpusi dusmās, redzot nesakoptību pilsētā. Viņa uzskata, ka ir jāpalīdz Bauskai tapt skaistākai, apkārtējie jāapveltī ar sirsnīgu smaidu. Par pilsētas patriotiem viņa uzskata laikraksta «Bauskas Dzīve» darbiniekus, kuri ir aktīvi, sirsnīgi un smaidīgi. Avīzē var atrast daudz saistošu tēmu.
Aija Leitāne uzsvēra, ka rakstījusi tāpēc, ka no kādreizējas pilsētas kategoriskas noliedzējas kļuvusi par tās cienītāju un mīlētāju. Valentīna Bļinkova vēlējusies pastāstīt par pilsētas labajiem cilvēkiem. Viņa Bauskā dzīvo kopš 1961. gada un nevar pateikt neviena slikta vārda par tās ļaudīm. Savā vēstulē par patriotiem viņa nodēvējusi ļoti daudzus.
Inese Turkupole, Bauskas rajona Tūrisma informācijas centra vadītāja, ir tikai 26 gadus veca, taču viņa jau minēta kā pilsētas patriote. Inese atzina, ka jūtas ļoti pārsteigta. Pagodinājums rosinot strādāt vēl vairāk Bauskas labā. Viņa pauda gandarījumu, ka sarīkojums izvērties negaidīti sirsnīgs un apcerīgs.
Vienmēr gaiša un sakopta
Vairākas vēstules publicētas laikrakstā «Bauskas Dzīve». Organizatori sūtījumos pausto sagrupējuši vairākās daļās: akcentēta vēsture, pilsētvide, cilvēki, simboli un vīzijas. Lūk, ko Mairita Krūmiņa raksta par vēsturi: «Tikšanās ar Bausku, kuru es atceros, notika pirms 56 gadiem. Toreiz uz Bausku braucām ar «bānīti». No gala stacijas «Bauska» līdz pašai pilsētai bija jānoiet paliels gabals. Tajā reizē, kad es atbraucu pirmoreiz satikties ar lielo noslēpumu Bausku, uz tirgu no stacijas steidzāmies pa stipri dubļainu taciņu pēc tikko nolijuša lietus.» Astoņus gadus jauna baušķeniece Ginta Mašale teic tā: «Kad mamma bija jauna, tad Ķirbaksalā bija džungļi.»
Par pārmaiņām lasām šādus vārdus, ko raksta Laimdota Ozoliņa: «Pirms gada ļoti pozitīvi Bauskas tēlu atjaunoja «Via Baltica» laikā rekonstruētā un atjaunotā Kalna un Zaļā iela, daudzas sīkās ieliņas.»
Rita Žižmāre teikusi tā: «Mana kvēlākā vīzija – vienmēr gaiša, tīra, sakopta Bauska un smaidīgi cilvēki. Esmu lepna, ka dzīvoju Bauskā – mazā, bet tik mīļā pilsētiņā.» Par pilsētas simboliem Ruta Dābola raksta: «Bausku nosaucu par ceriņu un liepu, tiltu un laipu pilsētu, kas atrodas starp diviem Zemgales nemieriem – zili zaļo Mūsu un dzelteni brūno Mēmeli.»
Daudzi atzinušies mīlestībā pilsētai. «Es mīlu savas pilsētas ļaudis – gan pazīstamos, gan svešos, mēs visi kopā esam daļa no šīs pilsētas, jo šeit dzīvojam, strādājam, augam un veidojamies,» rakstījusi S. Ērmane.
Saviļņo ievziedu laiks
Baušķeniekus saista pilsētas daba. «Ievziedu laikā visās gravās un graviņās spēcīgi skan lakstīgalu balsis. Kādreiz pat lakstīgalas balss tika ierakstīta lentē. Tā ir romantika – gaidīt, kad ievas smaržo, kad agrā, miglainā rītā sāk pogot lakstīgala,» tā Rasma Rudzroga.
Vēstuļu autori izteikuši novēlējumus. «Visos laikos – saimnieku, Bauskas patriotu, un cilvēkus, kas mīl vietu, kur dzīvo! Ir tik ģimeniski redzēt pilsētas galvu draudzīgo cilvēku vidū svinam svētkus, atzīmējot darba veiksmes, lemjot Bauskas nākotni, vienkārši sakot otram: «Labdien!»,» tā raksta I. Dzelzkalēja.
