Vīra vecātēva un viņa dēlu dzīves stāstus redakcijai atklāja baušķeniece Rudīte Varnevica.
Vīra vecātēva un viņa dēlu dzīves stāstus redakcijai atklāja baušķeniece Rudīte Varnevica.
Atmiņu zīmējumā iekrāsojās dzimtas vīriešu likteņa meti, viņu talanti, arī mūža noslēguma epizodes, kurās netrūka nedz veco cilvēku gara gaišuma, nedz laikmeta traģikas.
Mantkārīgā sieva
Vecaistēvs Juris Varnevics bija precējies divas reizes. Ar pirmo sievu piedzimuši divi dēli Valdis un Jānis, bet kopdzīve nav sanākusi ilga. Otrā sieva izrādījusies dikti mantkārīga, pierunājusi vīru, un visa ģimene aiztriekusies uz Sibīriju lielas naudas un vieglas dzīves meklējumos. Omskas pusē Juris turpinājis muzicēšanu, ko jau Latvijā bija apguvis, sieva un dēli strādājuši ceptuvē. Ar lielo peļņu bijis, kā bijis, taču dēli sadraudzējušies ar toreiz vēl nezināmo rakstnieku Vili Lāci. Puikas klausījušies viņa stāstos, piedzīvojumos, tos vakaros tēvam mājās atstāstījuši. Kad pēcāk rakstnieks pabeidzis romānu «Vecā jūrnieka ligzda», kas gan vēlāk pārtapis par «Zītaru dzimtu», Juris grāmatā atpazinis lielāko daļu personāžu, arī Sibīrijas epizodes.
Meitu mājas muzikants
«Labā dzīve» Sibīrijā beigusies, un pagājušā gadsimta 20. gados ģimene atgriezusies Latvijā.
Te Juris turpinājis muzikanta gaitas, apmācot šajā arodā arī dēlus. Viņš organizējis pāris vīru lielu ansamblīti, kuram netrūka uzaicinājumu spēlēt saviesīgos pasākumos. Pats Juris trīs vakarus nedēļā bijis aizņemts, spēlējot Bauskas meitu mājā. Pārnākšana no šī darba nereti ieilgusi, bet acīmredzot nesusi arī kādu peļņu, ne tikai patikšanu. Taču līdztekus muzicēšanai tēvam un dēliem bijis kāds «nopietnāks» peļņas avots. Viņi taisījuši koka tupeles, kas labi pirktas gadatirgos ne tikai Bauskā.
Sāp atņemtais
Vecākais dēls Valdis, muzicējot un kurpes taisot, naudu sapelnījis, lai Bauskā pats savu māju uzceltu. Diemžēl daudzus gadus krātais un pašaizliedzīgi būvētais īsā laikā pārvērties traģēdijā. Kad mājiņa beidzot uzcelta un visi tā īsti tajā dzīvojuši, Latvijā sākušies krievu laiki. Padomju «atbrīvotāji» atbrīvojuši Valda ģimeni arī no tikko uzceltās mājas, atvēlot viņiem tikai vienu telpu. Valda sirds to nav izturējusi, viņš ticis paralizēts un pēcāk ilgus gadus nodzīvojis, nespēkā slimojot.
Arī otrā dēla likteni sveša vara sapluinījusi, viņš traģiskas nejaušības dēļ gājis bojā uzreiz pēc kara.
Toties vecaistēvs Juris Varnevics nodzīvojis garu mūžu, pāri par astoņdesmit gadiem. Viņai saulei pošoties, tuviniekiem vēlējis zārkā līdzi ielikt pagalam nolasīto «Zītaru dzimtu» un Latvijas sarkanbaltsarkano karodziņu. To viņš visus okupācijas gadus bija rūpīgi glabājis vecā tabakas makā.
