Ilgonim Rencim no Rundāles pagasta Ziedoņiem ir trīs sabiedrotie – humora izjūta, bronhiālā astma un cukura diabēts.
Ilgonim Rencim no Rundāles pagasta Ziedoņiem ir trīs sabiedrotie – humora izjūta, bronhiālā astma un cukura diabēts. Vella dzīšana viņam palīdz vieglāk sadzīvot ar slimībām. Citādi, kā atzīst Ilgonis, ja ņemtu visu galvā un domātu, kas sagaida, tik viegli visu nepārdzīvotu. Turklāt daudz dažādu grūtību pārvarēšanai devuši sporta jomā aizvadītie gadi.
Viņš neslēpj, ka bijis nolaidies un bēdas slīcinājis alkoholā. Tomēr atguvies, un tagad pat alus kauss karstā vasaras dienā neiet pie dūšas. Daudz vairāk par putojošā dzēriena baudīšanu Ilgonim patīk būt cilvēkos un ceļot. Nule viņš palīdzējis organizēt pirmās invalīdu sporta spēles rajonā.
Cik daudz no sava mūža esat veltījis sportam?
– Šajā jomā darbojos 20 gadu. Tie aizvadīti sporta jomā. Divus gadus esmu bijis fizkultūras skolotājs toreizējā Jaunsaules astoņgadīgajā skolā. Tā ir mana pirmā darbavieta. Gadu strādāju par fizkultūras metodiķi bijušajā «Raiņa» padomju saimniecībā. No 1967. gada strādāju sporta biedrībā «Vārpa». Sākotnēji biju stadiona pārzinis, direktors, vēlāk instruktors «Vārpas» rajona padomē. Vienlaikus piepelnījos, būdams fizkultūras metodiķis 11. ceļu pārvaldē.
Līdz septītajai klasei jūs esat bijis atbrīvots no fizkultūras. Kā radās interese par sportu?
– Kopš bērnības slimoju ar bronhiālo astmu, tāpēc uz stundām nebija jāiet. Aizraušanos ar sportu raisīja prese. 1956. ga- dā Melburnā bija olimpiskās spēles, pirmās, kurās piedalījās toreizējā Padomju Savienība ar Latvijas sportistiem. Izlasīju laikrakstā «Sports», ka amerikāņiem bija svarcēlājs Kono ar iesauku Dzelzs Havajietis. Viņš kļuva par olimpisko čempionu. Bija rakstīts, ka viņš slimo ar bronhiālo astmu. Es iedomājos, ka man sports var palīdzēt. Trenējos mājās. Tolaik man bija 13 gadu.
Vai bija panākumi?
– Par olimpisko čempionu nekļuvu, tomēr panākumi bija – galvenokārt vieglatlētikā, kārtslēkšanā. Biju iekļauts rajona izlasē. Republikas skolēnu spartakiādē 1961. gadā ieguvu 2. vietu kārtslēkšanā. Rezultātus labāk neminēšu, jo tādus tagad meitenes uzstāda.
Vai domājāt pēc Dobeles rajona toreizējās Jēkabnieku septiņgadīgās skolas beigšanas un Augstkalnes vidusskolas absolvēšanas dzīvi saistīt ar sportu?
– Biju iecerējis apgūt ārsta profesiju, taču konkursa dēļ neuzdrošinājos stāties toreizējā Medicīnas institūtā. Tolaik uz vietu pretendēja vairāk nekā desmit cilvēku. Iestājos Rīgas 2. medicīnas skolā ar domu pēc diviem gadiem bez konkursa tikt institūtā. Tomēr astmas dēļ tālāk par pirmo kursu netiku. Nevarēju izturēt mitro piejūras klimatu.
Kā jūs, dobelnieks, nokļuvāt Bauskas rajonā?
– Es meklēju darbu, un klases biedre ieminējās, ka Jaunsaulē nav fizkultūras skolotāja. Bērniem bija jāmāca, kā ko darīt, savukārt, strādājot «Vārpā», bija jāveic organizatoriskais darbs, lai nokomplektētu komandas, lai pierunātu startēt. Bija pat bērni jāauklē, lai tikai vecāki sporto. Darbs šķita interesants. Rajonā bija vairāk nekā 60 fizkultūras kolektīvu. Tolaik notika sociālistiskā sacensība par sarkano karogu. Bauskas rajons gandrīz vienmēr bija vadošais republikā. Galvenās bija lauku sporta spēles. Mūsu rajons pirmais atklāšanas parādē ieviesa parādes tērpus. Rajona iedzīvotāji bija stipri populārajos sporta veidos – brīvajā cīņā, basketbolā, rokasbumbā, vieglatlētikā. Tad parādījās ūdens slaloms.
Kurš sporta veids jums pašam sagādāja grūtības?
– Tā bija peldēšana. Mums Bauskā nebija, kur trenēties, arī veselības problēmu dēļ ar to bija sarežģīti nodarboties.
Jūs saslimāt arī ar cukura diabētu…
– Pirms trīsdesmit gadiem man operēja aizkuņģa dziedzeri. Insulīns tagad man jāievada pašam. Ne viena, ne otra slimība nerada jūtamas sāpes, ar kaitēm gluži vienkārši jāsadzīvo. Lai būtu gatavs astmas lēkmei, nēsāju līdzi zāles, lai cīnītos ar diabētu – veicu cukura mērījumus, ievadu insulīnu. Maijā man no pensijas palika lats, visu iztērēju veselības uzturēšanai. Agrāk pagastā atguvu kādu daļu iztērētā, tagad saistībā ar jauno likumdošanu pašvaldība nepalīdzēšot.
Vai dzīvojat viens?
– Dzīvoju viens, meita Dace un mani mazdēli Niklāvs un Ernests dzīvo Dobelē. Pāris reižu gadā iznāk satikties.
Laiks paiet, apciemojot draugus Rundālē. man ir dārziņš, padomju laikos kā visi aizrāvos ar ziedu audzēšanu – gladiolām, tulpēm, rozēm. Karaliskos ziedus aplūkoju Viktora Kreigera saimniecībā.
Tikpat mīļi man ir zirgi. Māte kolhozā savulaik tos kopa. Nevaru iztikt bez grāmatām, pēdējā laikā lasu detektīvromānus.
Jūs mēģināt dzīvot aktī- vi – esat iesaistījies rajona invalīdu biedrībā un organizācijā «Es un diabēts». Šogad, 24. septembrī, jums paliks sešdesmit gadu. Ko vēlētos saņemt dāvanā?
– Ha! Ha! Labprāt aizbrauktu uz Parīzi, ceļojumā pa Rietumeiropu. Lai Eiropas Kustība Latvijā man to uzdāvina! Ha! Ha!
***
Interesanti
Mīļākais rakstnieks – Vilis Lācis.
Pēdējā laikā lasa detektīvromānus krievu valodā.
Kultūras avots – televīzija.
Bērnību atgādina zirgi.
Mazotnē bijis kautrīgs.
Vēlējies dzīvot Krimas pussalā veselībai labvēlīgā klimata dēļ.
Ja būtu bijusi veselība, Ilgoņa dzīve izvērstos citāda.
