Dailes teātra sezona tuvojas noslēgumam. Publikas vērtējumam nodota pēdējā šīs sezonas pirmizrāde, drastiska komēdija «Ķersim ķertos!».
Dailes teātra sezona tuvojas noslēgumam. Publikas vērtējumam nodota pēdējā šīs sezonas pirmizrāde, drastiska komēdija «Ķersim ķertos!».
Der atcerēties šo nosaukumu un rudenī atsākt teātru apmeklējumu tieši ar šo iestudējumu.
Atbrīvoties no aizspriedumiem
Angļu dramaturģijas «sliktā zēna» Džo Ortona lugas pirmiestudējums Anglijā 1967. gadā piedzīvoja neveiksmi. Taču jau pēc autora nāves 1975. gadā tapusī skatuves versija izrādījās spoža, saņemot labākā farsa titulu angļu literatūras vēsturē.
No savas paaudzes dramaturgiem Dž. Ortons bijis visspilgtāko un trakulīgāko komēdiju autors un apspriedis to, par ko runāt nebija pieņemts. Bēdīgs, pat traģisks autora dzīvesstāsts, viņa citādākās seksuālās intereses, psiholoģis- kās dīvainības – varbūt to visu pirms izrādes programmiņā vajadzētu izlasīt. Un vēl noteikti nojaukt aizspriedumu barjeras, atlaist vaļīgāk tikumības jostu un tikai tad mesties izrādes bezaizspriedumu smieklīgajā gaisotnē.
Pārpratumi un izģērbšanās
Skatīties iestudējumu var kā joku, komēdiju – farsu, kurā nav daudz jāmeklē filosofiski zemteksti. Kaut gan dzīves atziņas un laikmeta skaudrās patiesības dažbrīd izrādē pavīd un rosina pārspriest pasaules tikumus, sabiedrības pieņēmumus. Izrādes reklāmās izskan informācija, ka darbība norisinās kādā trako mājā. Tas nebūtu īsti precīzi, jo trakos, respektīvi, slimniekus, neredzam. Psihiatriskās slimnīcas, labi, lai ir trako mājas, dakteris pieņem darbā jaunu sekretāri un grib viņu iepazīt pilnībā, «visu».
Pirms paša «atbildīgākā» procesa ierodas daktera sieva, protams, nelaikā (ak, šīs neaudzinātās sievas!). Viņa atgriežas no nakts uzdzīves (visas viņas vienādas!) un iecerējusi pie vīra darbā par sekretāru iekārtot savu nakts baudu sniedzēju. Vēl tieši tajā brīdī klāt ir kāds ministrijas ierēdnis, kura uzdevums ir iepazīties ar trako mājas daktera darbu, pārbaudīt to un sniegt vērtējumu. Nevēlamu personu ir pietiekami, lai sāktos skriešana, slēpšanās, pārģērbšanās un visi no tā izrietošie pārpratumi.
Turklāt autoram un režisoriem Oļegam Šapošņikovam un Dž. Dž. Džilindžeram absurdās situācijas vairumā gadījumu izdodas noturēt pienācīga humora, korektuma un drastiskuma rāmjos. Sāja pliekanuma sajūta nerodas, tikai dažreiz darbība šķiet pastiepta, izrādes gaita samocīta. Toties ir daudz kompensatoru, kas trūkumus lieliski atsver.
Baudīt Mirdzu Martinsoni
Teātra kostīmu mākslinieka statusā debitē modes mākslinieks Dāvids. Veiksmīgi īstenota mākslinieka cerība, ka «fantastiskā faktūru un materiālu spēle, spilgtā krāsu mijiedarbība atbalstīs autora, režisora un aktieru lugas redzējumu». Tērpi sajūsmina, tie zied, mirdz un patiesi apbur. Izrādē redzams daudz plikas miesas. Dailes teātra jaunā aktiera Ginta Grāveļa, arī kolēģu Arta Robežnieka, Daiņa Gaideļa, tāpat Rēzijas Kalniņas un Ģirta Ķestera ķermeņi ļauj tos demonstrēt mazapģērb- tus. Taču vislielāko sajūsmu un patikšanu izraisa Mirdzas Martinsones tēlojums (un ne tikai tas…). Aktrise savos vairāk nekā 50 gados (atvainojos māksliniecei!) uz skatuves šajā izrādē ir ne tikai skatāma un klausāma, bet arī baudāma.
Protams, izrādes joki, no kuriem daudzi ir arī šodienas tik aktuālās un pretrunīgi vērtētās «zilās» tēmas nokrāsā, ir jāpieņem kā skaists un interesants humors. Šim vakaram jānoskaņojas drastiski, nedaudz nebēdnīgi jāsagatavojas un tikpat pārgalvīgi jāatdodas skatuviskā farsa apskāvieniem. Citādi no izrādes mājās nāksies braukt puktīgam un gaidīto psiholoģiski filosofisko pacēlumu nesasniegušam.
