Jūnija naktis mēdz būt tik īsas, ka nav vērts doties gulēt.
Jūnija naktis mēdz būt tik īsas, ka nav vērts doties gulēt.
Pie upes var ierasties mazā gaismiņā. Ar savām balsīm, krūmu brīkšķināšanu un citāda veida trokšņošanu jācenšas neaizbaidīt zivis. Tuvosimies upei uzmanīgi un klusi. Sagatavosim spiningu vai makšķeri kādu gabaliņu no krasta un, nonākot līdz ūdenim, uzmanīgi pavērosim apkārtni, novērtējot, kur mest vizuli.
Cerēt uz labiem panākumiem var tie zvejnieki, kam izdevies saķert maijvaboles. No tām neatsakās sapali, ālanti un meža vimbas. Vakaros vai agri no rīta vaboles nokrata no jaunajiem bērziņiem un ozoliņiem.
Citām baltajām zivīm vislabāk piedāvāt dažādu ūdenī dzīvojošu radību – maksteņu, mušu, odu un citu kukaiņu – kāpurus. Īsta asaru delikatese ir spāru kāpuri, kas izskatās kā mazi dinozauriņi. Tos var iegūt, ar tīkliņu izvelkot piekrastes ūdenszāles.
Jūnijā ēsmai var sākt izmantot ūdens aļģes, arī dažādus miltu produktus, jo zivis, kas pavasarī krita virsū visam, kas kustas, tagad ir jāpiebaro.
Pieticīgāki lomi gaida spiningotājus. Tam par iemeslu ir ātri aizaugošās ūdenskrātuves un zivju mazuļu parādīšanās. Veiksmes gadījumā var cerēt uz zandartu, meža vimbu. Mazu rotējošo vizulīti var iekārot arī sapals, ālants vai pat breksis.
