Autovadītājas apliecības iegūšana katras sievietes dzīvē ir īpašs process. Citai vieglāks, citai grūtāks. Gadās kuriozi, šķīst asaras.
Autovadītājas apliecības iegūšana katras sievietes dzīvē ir īpašs process. Citai vieglāks, citai grūtāks. Gadās kuriozi, šķīst asaras.
Baušķeniecei Viktorijai ir pavisam neliels autovadītājas stāžs – daži mēneši. Tāpēc atmiņā gan mācību brauciena smieklīgās puses, gan pirmais Ceļu policijai samaksātais sods. Par to – Viktorijas stāsts.
Iecietīgi pret auto ar «M»
– Nezinu, kā citas iesācējas, bet es, braukt mācīdamās, pie stūres uzvedos anekdotiski. Esmu priecīga, ka pieredzējušāki autovadītāji (īpaši Jelgavā) ir pacietīgi un mierīgi. Redz taču «M» burtu un saprot, ka drošāk no tāda turēties pa gabalu.
Man sākumā bija niķis, par kuru gandrīz kauns stāstīt. Visu uzmanību veltot stūres turēšanai un ceļam, ātrumu pārslēgšanai tvēru ne jau ātrumpārslēgu, bet instruktora kāju. Pilnīgi zudusi koordinācija par vietu, kur meklējams ātrumkloķis. Visu cieņu instruktoram, kurš ne ar pušplēstu vārdu nepārmeta, kad tas atkārtojās vēl daudzas reizes. Manuprāt, galvenais taču bija skatīties uz ceļu. Tagad, kad tiesības jau rokā, šad tad gadās saķert vīra ceļgalu. Pāris reižu esmu sajaukusi gāzes un bremžu pedāli un no uzrāviena norijusi košļājamo gumiju.
Biju cītīga skolniece. Teoriju mācījos, cik labi vien varēju, bet joprojām man stiprāk jāpiedomā, kā saprast satiksmes regulētāju žestus. Pārdzīvoju, ka visiem grupā šī tēma vedās, bet man – nu nekādi.
No galvas biju iemācījusies pantiņu par figurālo braukšanu. Auto gabarītu izjūtas iesācējam nav, tāpēc pilnīgi neiespējami izbraukt visgrūtāko figūru – «ieparkošanos» nelielā laukumā, ko paši instruktori iesaukuši par «sievasmāti». Zināju, cik reižu jāpagriež stūre un kurš laukumu ierobežojošais kociņš tad parādīsies. Visu algoritmu kā tēvreizi ik vakaru pirms gulētiešanas atkārtoju.
Puika paslīd zem paneļa
Spilgti atmiņā palicis arī mans pirmais ceļu policists, kas mani apturēja. Mūsu pašu – baušķenieks. Ļoti steidzos. Mašīnas priekšējā sēdeklī iesēdināju dēlēnu. Brauciens nebija tāls, tāpēc nepiesprādzējos ne pati, ne puika.
Kad ieraudzījām Ceļu policijas auto, bija par vēlu glābt situāciju, jo brīdinošais zizlis mūs aicināja malā. Nepamanīju, pa kuru laiku puika bija paslīdējis zem paneļa.
Policists, laipns un pieklājīgs, lūdza uzrādīt dokumentus. Izrādās – tie palikuši darbā atvilktnē… Sacīju, kā ir: «Ziniet man nav ne tiesību, ne naudas, ko jums par pārkāpumu samaksāt, bet es apsolos atbraukt vēlreiz…» Biju pateicīga, ka viņš man noticēja un ļāva aizmirsto atnest, jo darbavieta atradās netālu no apturēšanas vietas.
«Nu, māmiņ, astoņdesmitnieciņš (ātruma ierobežojuma zīme, kam logā jābūt divus gadus pēc vadītāja apliecības saņemšanas) jums vēl aizmugurē, tiesībiņas arī pavisam svaigas, bērniņš priekšējā sēdeklī spiests slēpties. Kas tā par audzināšanu!» kaunināja ceļu policists.
No uztraukuma nebija spēka paskaidrot apstākļus, jo noteikumi jāievēro vienmēr un īpaši apstākļi mums ir katru dienu. Neteicu viņam arī to, ka nudien es tam puikam neliku šļūkt zem sēdekļa. Viņš pats to izdomāja, bet no šī brīža mēs esam atrisinājuši problēmu. Puika nekad vairs nedīc: «Māmiņ, es gribu sēdēt priekšā, es neteikšu policistam, ka man tikai pieci gadi…»
