Kultūras ministres Ingūnas Rībenas pirmo vizīti Bauskas rajona kultūras darbinieki gaidīja ar nepacietību.
Kultūras ministres Ingūnas Rībenas pirmo vizīti Bauskas rajona kultūras darbinieki gaidīja ar nepacietību. Lasot kolēģu publikācijas par ministres ciemošanos un uzklausot dažu kultūras speciālistu sacīto, radās iemesls pārdomām.
Tā vien šķiet, ka daži uzskata ministri par labo feju, kas attrauksies uz kultūras iestādi, nobirdinās asaru, un tad valsts dotāciju straumīte sāks plūst kāda objekta virzienā. Diemžēl tādi nodeldēti vārdi kā «grūti», «neiespējami», «nevaram pavilkt smago nastu» var uzjundīt tikai pašu runātāju emocijas. Pirms apgalvot, ka nevar pavilkt nastu, vajadzētu beidzot mēģināt to darīt!
«Neviena valsts nespēj kultūrai nodrošināt tik daudz līdzekļu, cik nepieciešams. Tāpēc, ka kultūras norisēs iesaistīto skaits ir simtiem reižu lielāks nekā citās nozarēs. Kultūras vajadzības ir specifiskas, bet izmaksas – ļoti dārgas,» tā diskusijā ar latviešu žurnālistiem sacīja Zviedrijas skatuves mākslas apvienības vadītāja Laila Freivalde. Viņa uzsvēra, ka efektīvāk jāizmanto kultūras speciālistu intelekts, gādājot par nozares attīstību. Vienkāršāk runājot – jāpiedalās projektu konkursos.
Projekts nav eseja, kas ātri un viegli top iedvesmas mirklī. Jābūt milzīgai neatlaidībai un pacietībai, lai iemācītos sameklēt informāciju, formulēt domas, sastādīt izdevumu tāmes un piesaistīt līdzfinansējumu. Jāprot diskutēt ar dažādu rangu amatpersonām un pierādīt sava viedokļa neapstrīdamību.
Nav grūti iedomāties, kāda būtu Bauskas Centrālā bibliotēka, ja iestādes vadītāja Baiba Tormane ik gadu nerakstītu vismaz četrus projektus jaunu grāmatu iegādei, mūsdienīgu tehnoloģiju ieviešanai gan pilsētas, gan pagastu bibliotēkās. Arī Bauskas pils jau būtu pārvērtusies par drupu kaudzi, gaidot valsts dotācijas. Ne jau tās, bet gan starptautiskos un vietējos projektu konkursos iegūtais finansējums ir palīdzējis glābt objektu no iznīcības. Abu iestāžu direktori nekādā gadījumā neapgalvo, ka projektu rakstīšana ir patīkama un jauka nodarbe. Un tomēr viņi to turpina darīt. Ja attīstībā ir sasniegts kāds noteikts posms, apstāties vairs nedrīkst, jo citādi visi iepriekšējie pūliņi izrādīsies veltīgi. Vieglāk ir nedarīt neko, cerot uz situācijas brīnumainu atrisinājumu vai prātojot, ka «smago nastu», kā, piemēram, Grenctāles kultūras namu, varētu arī nojaukt.
