Lasot grāmatu, šķita, ka acu priekšā ir palēnināta filma Pītera Grīneveja stilā. Tikai jūra ir realitāte.
Lasot grāmatu, šķita, ka acu priekšā ir palēnināta filma Pītera Grīneveja stilā. Tikai jūra ir realitāte. Viss pārējais – tās atspulgi: jūras «sākumu» meklējošs gleznotājs, pētnieks, kurš izmisīgi cenšas atrast līniju, kas norobežo ūdens klajumu no zemes. Tur ir ar brīnumainām spējām apveltīti bērni un meitene, kura pakļauta nepārvaramam dvēseles jūtīgumam. Viņi visi satiekas pansijā pie jūras cerībā tapt dziedināti, bet vēl tālāk aizslīd dzīves citā pusē.
Arī itāliešu mūsdienu rakstnieka darbs ir netverams, gaisīgs, mistisks. Nepateiktā ir vairāk, nekā spēj atspoguļot vārdi. Bariko patiesi ir vārda meistars. Reizēm šķiet, ka viņš tīksminās par asociāciju straumes graciozo vieglumu, kas rada neizsakāmi skaistu valodas mūziku. Tāda piemīt psalmiem. Vienīgi darba kompozīcija ir mazliet saraustīta, kas vēstījuma atsevišķas daļas padara nelīdzsvarotas.
