Ukraiņu sievietes: «Kāpēc, par ko mums tas? Mūs ne no viena nebija jāatbrīvo!»

Bauskas novadā pagājušajā nedēļā ieradušās pirmās Ukrainas bēgļu ģimenes, kurām pajumti savās mājās devuši vietējie iedzīvotāji. Laimīgi drošībā un siltumā, bet sirdi plosošos pārdzīvojumos par notiekošo un palikušajiem dzimtenē.

Viktorija Neverovska ar pusotru gadu veco meitiņu, brāli, mammu un vīramāti pirms divām dienām ieradušies Bauskā. Ir grūti valdīt emocijas, uzticot savu stāstu «Bauskas Dzīvei». Balss jaunajai sievietei aizlūst, un acīs sariešas asaras. To, kas pārciests, nenovēlot nevienam. Ģimenes mājvieta ir Kijevā, 24. februāra agrā rītā viņu pamodinājis mammas zvans, kura bija dzirdējusi Putina runu un teikusi: «Meitiņ, ir sācies karš, bēdziet uz vasarnīcu!» «Vecāki pat nenojaušot iepriekšējā vakarā savam auto bija pilnībā piepildījuši degvielas bāku, bet mums nācās doties uz benzīntanku. Vienā no Kijevas degvielas uzpildes stacijām nostāvējām divas stundas, bet tur beidzās degviela, braucām uz nākamo, tajā bija pieejams vien 92. markas benzīns, ikdienā pildām tikai 95. marku, bet nu nācās tvertnē liet 92., lai tikai kaut kā tiktu uz priekšu. Ar to pietika, lai nokļūtu Rietumukrainā, kur atrodas ģimenes vasarnīca,» stāsta Viktorija.

Domājuši, cerējuši, ka viss ātri nokārtosies un varēs atgriezties mājās. «Pēc divām dienām sapratām, ka nekas labs nesekos un ar katru dienu kļūst arvien sliktāk, uz papēžiem jau mina bumbu sprādzieni. Vīrs lika divās minūtēs savākties, un pirmais, ko varēju ielikt vienā melnā maisā, ir viss, kas paņemts līdzi. Vispirms aizbraucām pie paziņām, kas tuvāk robežai, kur nakšņojām, jo ar mazu bērnu pārvarēt lielus ceļa gabalus ir ļoti apgrūtinoši. Vīrs un tētis uz ārvalstīm doties nevarēja, jo vīriešus neizlaiž,» teic Viktorija un atklāj, ka uz Ukrainas un Ungārijas robežas 14 stundas pavadījuši milzīgās rindās.
Kaimiņvalsts bēgļus uzņēmusi ļoti pretimnākoši, bez maksas izmitināja un paēdināja. Tālāk ceļš vedis uz Slovākiju, Poliju, Latviju. Tēvam kolēģu paziņas Rīgā mitinās, arī radinieki esot, bet primāri palīdzība saņemta no Bauskas novada iedzīvotājiem.

«Tik ļoti gribas atgriezties mājas,» aizlūstot balsij un nespējot slaucīt asaras, teic Viktorijas mamma Irina Panasenko un rāda saraksti ar draudzeni, kas palikusi Ukrainā un vēsta, ka dzimtenē ir tīrā elle. Tagad no Kijevas izkļūt neesot iespējams. Pilsētiņas apkārt galvaspilsētai sabombardētas, ūdensapgāde, elektroenerģija pagaidām tiek nodrošināta, bet neesot zināms, cik ilgi. «Daži veikali vēl darbojas, bet nav, ko pirkt, jo pirmajās dienās visi, ieskaitot mūs, grāba, ko varēja. Tagad preču piegāde nenotiek, labi, ja kaut kur var dabūt maizi, bet arī tās daudzviet nav, jāiztiek ar krājumiem, ja tādi sarūpēti. Citviet situācija vēl bēdīgāka, kā, piemēram, Mariupolē, kur vairs nav ūdensapgādes, tur ir milzīgas problēmas piekļūt dzeramajam ūdenim, nav elektrības, nav apkures. Tā ir milzīga katastrofa,» teic I. Panasenko.

Viņa piebilst, ka karā ierauta visa valsts un drošība ir zudusi, iedzīvotājus pārņēmušas bailes un neziņa.

«Tas ir tik ļoti sāpīgi, mums bija savas mājas, bija darbs, bet tagad jāatrodas šeit un vietējiem jālūdz palīdzība,» saka Viktorija, kura pēc profesijas ir grāmatvede, bet pašlaik ir bērna kopšanas atvaļinājumā. Bērnu naudu valsts maksājot mazāk par 30 eiro, bet šāds pabalsts bijis visu laiku. Vīrs strādājis un ģimene bijusi nodrošināta, taču tagad vienīgais ienākums ir niecīgā bērna nauda.

«Ļoti daudz draugu aizbrauca uz Rietumeiropu. Lai dotos ārpus valsts, ir nepieciešamas kaut kādas naudas rezerves. Tāda iespēja, domāju, ir tikai desmit procentiem Ukrainas tautas. Man paziņām, kas palika Kijevā, nav pat pagraba, kur paslēpties. Bumbu patvertņu ir ļoti maz, un visiem vietas tajās nepietiek. Ko līdz namu pagrabi, ja mājai trāpa bumba un tās vietā paliek vien dziļš «ezers»?! Mūsu dzīvojamā rajona apkārtnē nav militāro objektu, ceru, ka būs, kur atgriezties un nebūs drupas, taču neko nevar zināt, jo tagad šāviņi tiek raidīti uz visām pusēm. Mums Kijevā palika vecmāmiņa, viņa atteicās kustēties no mājas. Nelielas pārtikas rezerves ir, arī pagrabā labumi visādi, jācer, ka pietiks,» situāciju raksturo Viktorija.