Dodoties makšķerēt, steiga neder. Par to kādudien pārliecinājos, un tā man bija laba mācība.
Dodoties makšķerēt, steiga neder. Par to kādudien pārliecinājos, un tā man bija laba mācība. Tas notika septembra vidū, kad ir īstais līdaku lomu laiks. Iepriekšējā vakarā saķēru palielas raudiņas ēsmai, visu sagatavoju copei.
Nākamajā rītā vēl tumsā aizgāju uz šķūnīti pēc makšķeres. Tur noliktas divas. Pa tumsu sataustīju un paņēmu, manuprāt, īsto – līdaku makšķeri. Visas lietas saliku laivā, tad itin sparīgi airējos pa upi pret straumi augšup. Jābrauc vismaz savi pieci kilometri. Priecājos par laiku, jo labāku nemaz nevar vēlēties: bezvējš, apmācies, nedaudz līņā. No savas pieredzes zinu – vajadzētu būt labam lomam.
Esmu nobraucis galā, kad gaismiņa jau svīst. Sagatavojos, paņēmu makšķeri, lai sāktu vilkt lielo lomu, bet kas tas? Sasodīts! Lielās steigas un tumsas dēļ esmu kļūdījies un paņēmis otru, kas paredzēta raudām.
Ko nu, uz maza āķīša un ļoti tievas auklas līdaku nenoķersi, tāpēc atliek vien tukšā braukt atpakaļ. Ceļā satieku citus copmaņus – šie par mani brīnās, ka tik agri braucu atpakaļ, prasa, vai kaut ko noķēru. Es tikai noplātu rokas.
Sarūgtinājums bija ne mazais: laiks zaudēts un pats bez cerētā loma. Ja tā labi padomā, tad tas pierāda, cik patiess ir sakāmvārds – lēnāk brauksi, tālāk tiksi. To turpmākās makšķernieka gaitās svēti ievēroju, – lai nekas tāds vairs neatgadītos.
P. KĀRKLIŅŠ Bauskā
