No Gruzijas kontrastiem līdz Latvijas daudzveidīgajiem maršrutiem

Ceļosim! Brunavas zemnieki iekrituši ceļošanas azartā

Kad ārā nebeidzami pelēkie «dienvakari», īstais laiks kaut virtuāli doties saulainos ceļojumos. Ceturtdienas pēcpusdienā tāda iespēja bija Jaunsaules bibliotēkā – kopā ar brunaviešiem Ilzi un Agri Aņūniem pabijām viesmīlīgajā un kontrastainajā Gruzijā. Šis bija viņu pirmais publiskais stāstījums par ceļošanu, taču abi jau gadiem ir azartiski Latvijas apceļotāji, atzīstot, ka vieglāk nosaukt vietas, kur vēl nav būts, nevis tās, kas jau redzētas.

Viesmīlība, ēdiens un dabas skaistums
Ja paraugās no attāluma kilometros, Gruzija ir līdz šim tālākais Ilzes un Agra galamērķis. Apskatīt šo valsti gribēts jau sen, taču grūti bijis to saorganizēt praktiski. Kā zināms, Ilze un Agris ir vieni no lielākajiem sīpolu audzētājiem Latvijā, tāpēc tāliem braucieniem var izbrīvēt agrus pavasarus vai rudeni, kad nav aktīvās sezonas. Pērn pēc laicīgas plānošanas beidzot izdevies tikt pie labas ceļazīmes pašā oktobra sākumā.
Ilzesprāt, trīs galvenie iemesli, kāpēc vērts uz Gruziju doties un kādēļ viņa kādu dienu vēlētos tur atgriezties, ir viesmīlība, ēdiens un dabas skaistums. Kaut Agris joko, ka tur, kur nauda, vienmēr ir arī viesmīlība, Ilze nepiekrīt – ceļojuma laikā izjusta arī patiesa vietējo sirsnība. Gruzijas ēdieniem īpaša iepazīstināšana droši vien pat nav vajadzīga: siera plācenis hačapuri, šašliks, vistas sautējums čahohbili, harčo zupa u. c. Ilze atzīstas, ka Gruzijā ēdusi pat zupas, tik garšīgas bijušas, kaut mājās tās nav iecienītāko ēdienu vidū. Savukārt trešā Gruzijas lielā vērtība ir dabas skaistums un varenība. Ilze un Agris arī iepriekš bijuši kalnos Eiropā, taču tos nevarot salīdzināt ar Gruzijā redzēto. «Un te jūs redzat vienu laimīgu cilvēku,» Ilze rāda fotomirkli, kur Agris iemūžināts vējainos kalnos un fonā slavenais Kazbeks (tūristus uz šo piectūkstošnieku neved, var aplūkot tik pa gabalu).

Kalnu ceļu serpentīnos jāķer pie sirds
Ceļojuma laikā, protams, izstaigāta un no gaisa vagoniņa aplūkota Tbilisi un tās pirmsākums – Narikala cietoksnis. Galvaspilsētā Aņūnus pārsteiguši kontrasti: ēkas ar balkoniņiem atgādinājušas austrumus, vietām augošās palmas – dienvidu zemes, bet tikpat labi pilsētā raisījušās asociācijas ar tādu eksotisku vietu kā Kuba. Apskatītas arī pilsētas Kutaisi un Gori, kur atvērts muzejs padomju diktatoram Josifam Staļinam. Vēl pabūts citos slavenos apskates objektos, kā senajā apmetnes vietā alu pilsētā Uplistsikhē, kas izveidota kalnos vēl pirms kristietības ienākšanas Gruzijā, kā arī slavenajā minerālūdens «Boržomi» iegūšanas vietā, kur ūdens nobaudāms vēl gluži silts un pasmeļamas arī līdzi ņemšanai.
Ilzi izbrīnījušas vietējās pareizticīgo baznīcas un klosteri. Tās ievērojami atšķiras no tām zeltītajām un krāšņajām, ko esam raduši redzēt. Gruzijā dievnamu ir ļoti daudz, taču tie labi iekļaujas apkārtējā ainavā, un arī interjers tajās ir pieklusināti grezns.
Nervus pakutināt varēja uz jaunizveidotas stikla platformas kalnos, kur ceļotājus un dziļu aizu šķir vien caurspīdīga stikla grīda. Ilzei un Agrim gribējās izbaudīt arī braucienu pa vietējiem kalnu ceļu serpentīniem. Agris uzbur ainu, kā vietējais džigits labā ātrumā traucas pa šauro ceļu, cīkstoties ar stūri un pedāļiem. Bet, kad vadītājs vēl pa vidum pamanās paķert telefonu, pasažieriem galva reibst, izsitas auksti sviedri un teju jāķer pie sirds.
Arī brauciens raudzīties Kazbeku sākotnēji solījās būt adrenalīnu rosinošs, jo vadītājs pirms došanās ceļā pārmetis krustu, taču beigās izrādījās, ka nemaz tik traki nav. Turklāt, kā pastāsta Agris, nākotnē šie serpentīni varētu arī pavisam izzust, jo jau tagad ceļi tiek aktīvi pārbūvēti un izbūvēti tuneļi. Augšā kalnos prasījies pēc siltākas šalles, bet lejā gan pieticis arī ar īspiedurkņu apģērbu.
Fotogrāfijās to dabas skaistumu, kas redzēts, protams, grūti aptvert, bet, kā vairākkārt atzīmē Ilze, tas patiešām bijis kas pārsteidzošs. Ceļotājiem turklāt paveicies, ka oktobra sākumā Gruzijā krāsojas lapas – tad nu zelta rudens izbaudīts visā krāšņumā. Šis gadalaiks Gruzijas apmeklējumam piemērots arī tāpēc, ka no kalnu ganībām atgriežas slavenās aitas. Tur joprojām, tieši kā pirms gadu simteņiem, gani zirgos un ar paunām pār plecu pavasaros dodas kalnos un tikai rudenī atgriežas mājās. Aitas bija nesatricināmas – tās nedeva ceļu nevienam, un arī transporta līdzekļu vadītāju histēriskā signalizēšana tām nelika ne aci pamirkšķināt.