Janvāris. Jau trīspadsmito gadu šis mēnesis atnāk ar ugunskuru dūmu un brīvības smaržu.
Janvāris. Jau trīspadsmito gadu šis mēnesis atnāk ar ugunskuru dūmu un brīvības smaržu. Vīri spēka gados, sirmgalvji un sievietes stājās uz īsā laikā tapušām barikādēm pretī bruņumašīnām, speciāli apmācītām kaujas vienībām un Baltijas kara apgabala bruņojumam. Tas nebija tikai apmulsums, kas liedza sabradāt brīvības aizstāvjus, pasaule jau bija pārāk atvērta, lai atkārtotu staļiniskās metodes.
Zīmīgi, ka barikāžu atceres 13. gada 13. janvārī valdība saskaņoti apstiprināja vienu no bijušās Tautas frontes veidotājiem un iedvesmotājiem S. Kalnieti par Latvijas kandidāti Eiropas komisāres amatam. Vērtējumi ir pilnīgi pretēji. Politoloģe Ž. Ozoliņa domā, ka tā ir labākā izvēle, kādu Latvija varēja piedāvāt. Savukārt A. Slakteris no opozīcijas galveno vainu saskatījis apstāklī, ka S. Kalniete ir… sieviete. Šī “kaite” gan nav labojama, bet Eiropas Komisijas prezidents R. Prodi to atzinis par priekšrocību.
Neapmierinātību par slepenību, kādā izraudzīta komisāra kandidatūra, pauda arī koalīcijas partijas. Mani gan apmierināja iespēja izteikties plašsaziņas līdzekļos un rosināt galveno lēmēju izvēli. Iztika bez politiķu debatēm, kas, protams, beigtos ar tādu pašu rezultātu.
Satraukums par slepenību tik drīz nerimsies, jo vakants paliks ārlietu ministra postenis. E. Repše jau izvirzījis ultimātu – balsojums pret ārlietu ministru būs arī balsojums pret valdību. Šonedēļ Nacionālā radio un televīzijas padome izlēmusi, ka LTV ģenerāldirektoru izvēlēsies, rīkojot konkursu. U. Gravas atstātais vietnieks E. Kots it kā atbilstu visiem kritērijiem – “pareizs” dzimums, pieredze un zināšanas ir, bet nav augstākās izglītības un manāmi daži interešu konflikti. Tīrradņu nav.
Janvāra barikādes atceramies kā vienu no epizodēm ceļā uz neatkarību. Bet mums katram ir savas barikādes. Vieni cīnās ar nabadzību, citi ar slimībām, vēl kāds ar ambīcijām utt. Mūs apdraud pat vienkāršs pasta sūtījums, jo tajā var būt gan sprāgstviela, gan nāvējošs pulveris. Kas zina, vai tuvumā kādā noslēptā konteinerā neglabājas indīgais dzīvsudrabs.
Krievu valodas nelegālie aizstāvji, kas uzdevušies par nacionālboļševikiem, bija aizdedzinājuši Izglītības un zinātnes ministrijas ēkas ārdurvis, solot, ka tas ir tikai sākums. Par spīti draudiem, ministrs K. Šadurskis nedomā atkāpties ne par kripatiņu izglītības likuma labojumos un prasībā, ka valsts skolas no 1. septembra varēs vadīt tikai pilsoņi. Necienot zemi, kuru par savu sauc, pedagogi diez vai izaudzinās valsti mīlošu jauno paaudzi.
Laikraksta “Čas” žurnālists Fedosejevs “Skatā no malas” dedzinātājus salīdzināja ar spridzinātājiem pie komunistiem svarīgiem objektiem Atmodas gados. Neizdevies salīdzinājums. Tad jau iznāk, ka izglītības un zinātnes ministrs pats būs uzrāvis sērkociņu.
Valdība sākusi īstenot mazo pensiju pakāpenisku palielināšanu. Pensionāri to sauc par ņirgāšanos un solās par savām likstām ziņot Eiropas Savienības (ES) institūcijām. Viena valdība izstrādā “labāko pensiju likumu ES” – slikti, cita sāk to labot – vēl sliktāk. Tādi esam – vienmēr uz barikādēm.
