Viens no nejaukākajiem novēlējumiem esot – kaut tu lepns paliktu! Tiklīdz cilvēks izķepurojas, kļūst pārticis un apgrozās smalkākās aprindās, draugus sāk dalīt vajadzīgos un tādos, ar kuriem vairs nav vērts sveicināties.
Viens no nejaukākajiem novēlējumiem esot – kaut tu lepns paliktu!
Tiklīdz cilvēks izķepurojas, kļūst pārticis un apgrozās smalkākās aprindās, draugus sāk dalīt vajadzīgos un tādos, ar kuriem vairs nav vērts sveicināties. Nācies pārliecināties, ka daži tomēr ar lepnības kaiti nesasirgst.
Vienīgais dators
Tas notika pirms nieka septiņiem astoņiem gadiem. “Bauskas Dzīves” redakcijai tolaik nebija internetpieslēguma un elektroniskā pasta vēstules varēja saņemt tikai vienā no pirmajiem četriem datoriem. Turklāt pastu varēja saņemt un nosūtīt tikai vēlās vakara stundās, kad kolēģiem šī tehnika nebija nepieciešama.
Gatavojot analītisku publikāciju, man vajadzēja izpētīt pavairāk faktu par kādu uzņēmumu un tā atbildīgajām personām. Sapratu, ka nevarēšu iztikt bez datu bāzes ziņām, bet tiešas pieejas tolaik redakcijai vēl nebija.
Zinot, ka informāciju tehnoloģiju jomā strādājošie bieži vien ir fanātiķi, meklēju pazīšanos viņu pulkā. Tā ieguvu elektroniskā pasta adresi, kur man atbildēšot atsaucīgs puisis Aivars. Atbildi saņēmu tajā pašā vakarā, Aivars piekrita man palīdzēt. Sāku saņemt nepieciešamos datus, kas raksta sagatavošanā ļoti noderēja. Mēģinot atbildēt uz maniem jautājumiem, arī Aivars juta izziņas azartu un sūtīja papildu informāciju. Par šo sadarbību biju ļoti gandarīta.
Apmainoties sveicieniem
Elektroniskā pasta vēstulēs mēdzām apmainīties ar sveicieniem. Uzzināju, ka Aivars ir beidzis augstskolu, brīvdienās labprāt slēpo un ka viņam aug divi mazi puikas. Man nācās izteikt apbrīnu, ka viņš strādā tik garas stundas, pat izteicu pieņēmumu, ka laikam puiša priekšnieks ir īsts cilvēku “izdzinējs”. Viņš savukārt interesējās, kāda ir mūsu avīze, ar kādiem datoriem strādājam, kādas programmas izmantojam, kur esmu izglītojusies.
Kādu vakaru saņēmu Aivara vēstuli, kurā viņš atvainojās, ka vismaz nedēļu nevarēs man palīdzēt, jo jābrauc uz Londonu. Ja vēl kas nepieciešams, lai vēršos pie Kristapa, kura adrese bija norādīta. Novēlēju paziņam jauku ceļojumu, pateicos par palīdzību, sacīju, ka raksts gandrīz ir gatavs.
Nākamajā rītā vienā no nacionālajiem laikrakstiem izlasīju ziņu, ka liels informāciju tehnoloģiju uzņēmums slēdz nozīmīgu līgumu ar kolēģiem Lielbritānijā. Tikai izlasot, kurš uzņēmuma speciālists devies uz Londonu, attapos, ka divas nedēļas esmu aktīvi sazinājusies ar vienu no datu bāzes “spices vīriem”.
Vienā ziņā jutos mazliet vainīga, ka ar savām un rajona avīzes vajadzībām esmu kavējusi aizņemta cilvēka laiku. No otras puses, priecājos, ka amata krēsls Aivaru nav padarījis lepnu. Ir pagājuši gadi, un zinu, ka pa karjeras kāpnītēm viņš ir ticis tālāk un augstāk. Ceru, ka lepnība Aivaru joprojām nav piemeklējusi.
