Hiperaktīvās sunītes Greisas moto ir «Vienmēr uz visu esmu gatava».
Hiperaktīvās sunītes Greisas moto ir “Vienmēr uz visu esmu gatava”.
Kopā ar saimnieci Inesi Meņģeli jaunulei izpriecu netrūkst. Dobermaņu šķirnes pārstāvji ir Ineses mīluļi.
Rudenī ar lieliem pārdzīvojumiem nācies zaudēt 11 gadu veco mīļo suņuku Čārliju. Dakteri viņa plaušās atklājuši audzēju. “Atbraucām mājās pēc dakteru vizītes. Mums šķita, ka dzīvnieka veselība ir uzlabojusies. Divos naktī izvedu mīļo suņuku laukā nokārtot dabiskās vajadzības,” atceras Inese. “Nebiju domājusi, ka no rīta mani pamodinās vienīgi pulkstenis. Uzticīgais Čārlijs, guļot blakus manai gultai, jau bija aizgājis ciemos pie baltajiem eņģeļu sunīšiem. Mīluli skaisti apbērējām.”
Inesei lielās bēdas nācies grūti pārciest. “Bija ierasts, ka mājās suņuks mani sagaida,” rādot Čārlija fotogrāfijas, skumst saimniece. Pārdzīvojumi nerimās, un Inese atkal iegādājās skaistu suņu meiteni Greisu. Arī viņai ir smalki ciltsraksti.
Skrien uz slimnīcu
Vakar Greisa kļuva četrus mēnešus veca. Viņas pašreizējās intereses un neremdināmo izziņas procesu var salīdzināt ar pusotra gada veca bērņuka zinātkāri. Tikai divu gadu vecumā Greisa būs pavisam nobriedusi suņu daiļava.
Inesei atmiņā vēl kāds gadījums: “Toreiz Čārlijam bija gads, it kā augumā liels, bet prātiņa gaužām maz. Skrēja pāri ceļam, un netīšām kāda mašīna skāra ķepu. Sunītis pārbijās un metās prom.” Inese ar automašīnu visu vakaru lēnā gaitā izbraukājusi Bausku, bet suni nav atradusi.
Nākamajā dienā atskanējis zvans no veterinārās pārvaldes. Izrādījies, ka dobermaņu šķirnes suns ir ļoti gudrs. Viņš aizskrējis uz slimnīcu un sēdējis pie durvīm, līdz kāds netīšām dzīvnieku ielaidis. Suns ātrumā drāzies augšā uz ķirurģijas nodaļu, apsēdies pie galvenā ārsta kājām un žēli skatījies. Ne velti tieši šos suņus atzīst par intelektuālākajiem, viņiem esot zināmi jau trīs nākamie gājieni.
Strādā par pastnieci
Par šiem suņiem teic – kamēr tas no rīta guļ, visiem jāstaigā uz pirkstgaliem, jo pie mazākā troksnīša viņš ir augšā un sāk jautroties. Greisa nepārtraukti kustas – luncinās apkārt, kāpj klēpī, bučojas, pat lielais mantu grozs viņu nenogurdina. Greisa ir ar mieru simt reižu skriet pēc mantiņas un nest to atpakaļ. Kucīte ir gandarīta, ka var kādu pacelt. Īpaši sunītei patīk Ineses meitu draudzenes.
Sunīte jau mēnesi ir apguvusi pavēles “sēdēt!”, “dod ķepu!”, “atnes mantu!”. Vēl mazliet jāmācās uzreiz paklausīt pavēli “gulēt!”.
Ziema sunītei nepatīk, jo īsā spalva no aukstuma nepasargā. Taču laukā ikreiz viņa sameklē kociņu un uznes to augšā. Inese savu mīluli stingri audzina. Viņa uzskata – ja sunim ir tieksme tā darīt, tad tā ir īpaši jāattīsta. Tāpēc katru rītu Greisa pārtop par pastnieci, noskrien līdz pastkastītei un zobos uznes avīzi. Ja Greisa mielojas ar kaulu, Inese vairākas reizes labestīgi to izņem viņai no mutes, lai pieradinātu, ka ēdot nedrīkst rūkt uz cilvēku.
Kucīte jau ir saņēmusi atzinību izstādē. Inese nolēmusi reizi gadā ar savu audzēkni braukt uz šādiem pasākumiem.
Greisa ir ļoti sievišķīga. Viņa cenšas kaut ko nočiept no kosmētikas plauktiņa. Reiz trāpījusies spīdīga lūpukrāsa. “Visai laba, braucot uz izstādēm, varētu sapucēties,” secinājusi Greisa, kad brūnais purniņš un spalva skaisti spīdējuši lūpukrāsas tonī. Citreiz sunīte paķer kādu krēmu vai ķemmi un aizmūk.
***
Uzziņai
– Dobermaņi ir 19. gs. 80. gados Vācijā radīta šķirne.
– Lieliski sargi, īpaši droši.
– Absolūti uzticami, ļoti modri.
– Cīnās līdz uzvarai.
– Piemēroti aktīviem, sportiskiem cilvēkiem, ar spēcīgu raksturu.
– Nepieciešams ļoti daudz laika veltīt suņa fiziskajai formai, aktīvi strādāt un mācīt.
– Izcili pēddziņi.
(“Jaunā Avīze”, 2000. gada 1. – 7. jūlijs)
