1941. gada jūlijā kopā ar citiem Iecavā arestētiem ebrejiem uz Bausku atvesta kurpnieka Henaka Malera ģimene.
1941. gada jūlijā kopā ar citiem Iecavā arestētiem ebrejiem uz Bausku atvesta kurpnieka Henaka Malera ģimene.
H. Malers tika atšķirts no ģimenes un kopā ar deviņiem citiem Iecavas ebreju vīriešiem nokļuva pilsētas ambulancē, kur, kā rakstīts iepriekšējā “Vēstu res mozaīkā” (“Bauskas Dzīves” 19. janvāra numurs, 7. lpp.), kopā ar 56 citiem Bauskas un apkārtnes ebrejiem tika sterilizēts jeb padarīts par pēcnācējus radīt nespējīgu. H. Malers bija otrs šī nozieguma upuris, kam izdevās izbēgt no akcijas noslēguma – masu kapa bedres Likvertenu meža priedēs.
Izbēg un slēpjas mežā
Diemžēl viņa izglābšanās apstākļi patlaban ir visai neskaidri un balstīti tikai uz dažām liecībām kāda bijušā Bauskas policista krimināllietā. Tajā H. Malers stāsta: “Kādu nakti jūlija beigās ap pusnakti pie Bauskas ambulances piebrauca kravas automašīna ar daudziem bruņotiem policistiem. Kļuva skaidrs, ka nekas labs nav gaidāms. Kad policisti nāca ēkā, viens no mums (Israils Toika – A. U.) pa logu uz sētas pusi metās bēgt. Policisti to nebija gaidījuši, un izcēlās neliels apjukums. Izmantojot situāciju un arī to, ka mana gulta atradās tālākajā ēkas stūrī, palīdu zem tās. Vairāki policisti sāka meklēt to ebreju, kurš izbēga, bet palikušie dzina ebrejus ārā no ambulances. Man laimējās izglābties, jo neviens mani nemeklēja. Kad viss norima, es atstāju savu slēptuvi un pa logu uz sētas pusi pametu ēku. Pēc tam nakts laikā kājām devos uz Iecavu, kur visus kara gadus līdz Sarkanās armijas atnākšanai slēpos mežā.”
Vairāk par šo gadījumu nekas nav zināms, jo padomju izmeklētājiem šīs krimināllietas tiesvedības procesā bija citas prioritātes. Skaidrs, ka H. Malers mežā slēpties nevarēja bez vietējo atbalsta. Varbūt kāds lasītājs no Iecavas vai Zālītes zina ko vairāk par šo gadījumu un cilvēka izglābšanu.
Kad jautājumu vairāk nekā atbilžu
Neskaidri ir arī citi gadījumi, varbūt kāda lasītāja atmiņas var palīdzēt tos izprast. Ir liecība bez konkrētiem lietas apstākļiem par to, ka Jaunsaules dzirnavās visus kara gadus slēpts kāds nezināms ebrejs no Skaistkalnes, kurš bijis dzirnavnieka meitas līgavainis. Vēl viens gadījums bijis Bauskā – pēc ebreju aizvešanas uz nošaušanu pilsētas nomalē, t. s. ebreju geto teritorijā, kādā ēkā palicis apmēram astoņus gadus vecs ebreju zēns, kuru pēc tam tvarstījuši divi vietējie policisti. Puika teju sagūstīts, taču kāda latviešu sieviete, to redzēdama, iekliegusies: “Vai par maz jums nevainīgu bērnu asiņu?” Sieviete sacījusi, ka nepieļaušot šausmu lietas savu acu priekšā. Policisti atbildējuši – tad lai ņemot šo žīdēnu un vedot prom no pilsētas kaut kur uz laukiem, lai neviens par viņu vairs neko neuzzina un klusē par notikušo. Citādi nākšoties atbildēt pēc kara laika likumiem. Tas arī viss, kas par to zināms.
Ebreju slepkavošanas laikā, 1941. gada augustā, Likvertenu mežā kāda Bauskas ebrejiete tika smagi ievainota kaklā un bez samaņas iekrita bedrē. Beidzoties akcijai, viņai izdevās izlīst un saņemt palīdzību tuvākajās mājās.
Pēc kara šī sieviete dzīvoja Bauskā. Vairāki baušķenieki atceras, ka pilsētā bijusi viena ebrejiete ar sakropļotu kaklu un sejas vienu pusi, ko viņa slēpusi, īpatnēji nēsājot garus matus, ar tiem pārklādama rētas. Diemžēl neviens stāstītājs nav varējis nosaukt viņas vārdu un uzvārdu. Zināms vien, ka piecdesmito gadu sākumā sieviete apprecējās ar Bauskas autoostas priekšnieku un drīz pēc tam emigrēja uz Izraēlu.
Vēl neskaidrākas ir liecības par it kā izglābto Bauskas ebreju Teodoru Rabinoviču, kurš bija precējies ar latvieti. 1941. gada jūlija sākumā viņš pameta Bausku un atrada darbu pie kāda laucinieka, jo tāds bijis vācu okupācijas varas rīkojums. Vairāki bijušie Bauskas policisti savās krimināllietās norāda, ka T. Rabinovičs netika nošauts, jo viņu paglāba laulību fakts ar latvieti, šo cilvēku aicināja kā iespējamo liecinieku. Taču nevienā krimināllietā T. Rabinovičs kā liecinieks nav devis liecības. Līdz ar to viņa liktenis nav zināms. Tas nav skaidrs arī viņa dzimtas piederīgajiem, kuri par to interesējās pagājušajā gadā.
Cerību ceļš uz austrumiem
Viens no veidiem, lai glābtos, bija dzīvesvietu pamešana 1941. gada jūnija beigās un došanās austrumu virzienā. Dokumentu trūkuma dēļ nav viegli noskaidrot, cik Bauskas ebreju šādi nolēma glābt sevi un ģimenes. Tomēr vairākas spilgtas liecības atklāj, ka arī šāda rīcība nebija viegls solis, grūtību bija pārpārēm.
Baušķenieku Jankeloviču ģimene jūnija beigās devās uz Rīgu, kur dzelzceļa stacijā pēdējā vilciena uz Maskavu vagoni bijuši tik pilni, ka nācies uz perona atstāt visas līdzpaņemtās mantas, tikai tā bijis iespējams tikt kādā vagonā.
Neveiksmīga izvērtās Bauskas skolotāja Boruka Šulmana ģimenes bēgšana, jo, līdzīgi kā Jankeloviču ģimene, viņš, sieva Sāra un divi mazgadīgi bērni nonāca Rīgas dzelzceļa stacijā. Iekāpis vagonā un mēģinājis palīdzēt sievai ar bērniem, tas cilvēku spiešanās dēļ viņam nav izdevies, arī no vagona ārā tikt vairs nav bijis iespējams. Sieva ar bērniem palika uz perona un cits nekas neatlika kā atgriezties Bauskā…
Liktenis nesaudzē
Ne mazāk traģiska izvērtās skaistkalniešu Oļas Griškānes un viņas vīra Mihaila Haifeca bēgšana kopā ar citiem bēgļiem, kas 1941. gada jūnija beigās pārpludināja Latvijas sauszemes ceļus. Netālu no Madonas aviācijas uzlidojumā tika ievainots M. Haifecs. Kad šie cilvēki nonāca līdz Ludzai, tur jau bija vācieši. Cits nekas neatlika, kā meklēt patvērumu pie O. Griškānes brāļa Solomona Griškāna, kurš dzīvoja šajā pilsētā. Ludzā tajā laikā bija “iesprūduši” daudzi ebreju bēgļi (pat no Lietuvas) un tos sākumā ieslodzīja pilsētas cietumā, pēc tam daļu nošāva, citus pārvietoja uz geto.
Cietumā nokļuva arī O. Griškāne un m. Haifecs. O. Griškāne tika iedalīta darbspējīgo ebreju grupā un no cietuma nokļuva geto, bet viņas vīrs, kam nepietiekamas medicīniskās palīdzības dēļ bija sākušās ievainojuma radītas veselības problēmas, kopā ar citiem ebreju bēgļiem tika nošauts naktī uz 15. jūliju. Ludzas geto O. Griškāne atradās līdz 1941. gada 20. novembrim, kad viņai kopā ar Ludzas ebrejiem Semjonu, Gertrudi un Militu Sueriem izdevās izbēgt no geto un patvērumu līdz kara beigām atrast Zvirgzdenes pagastā pie latviešiem Antona un Adeles Kukrēvičiem.
Salīdzinoši vieglāk bēgt uz austrumiem izdevās Bauskas ārstu Nisseloviču ģimenei, jo kara pirmajās dienās, kamēr vēl nebija atņemti radioaparāti, Boriss Nisselovičs bija dzirdējis Hitlera radiorunu no Klaipēdas par vācu misiju austrumos: iznīcināt lielāko cilvēces ļaunumu – boļševismu un visus žīdus. Dzirdot to, Nisselovičiem ilūziju nebija, jo evakuēties pirmajās kara dienās bija vieglāk nekā jūnija beigās.
