“Balticovo” līdz ar Igaunijas uzņēmuma iegādi būs pārstāvēts visās Baltijas valstīs

Putnkopības uzņēmums AS “Balticovo” drīzumā plāno noslēgt vienošanos par Igaunijas uzņēmuma iegādi un jau šī gada laikā būs pārstāvēts visās trijās Baltijas valstīs, intervijā aģentūrai LETA pastāstīja “Balticovo” valdes priekšsēdētājs Vladimirs Mhitarjans un komunikācijas un attīstības direktors Toms Auškāps. Intervijā viņi arī stāsta par uzņēmuma attīstības plāniem, eksporta tirgus paplašināšanu un plānu līdz 2030.gadam pilnībā pariet uz vistu audzēšanu ārpus sprostiem.

Pagājušo gadu “Balticovo” noslēdza ar 20% apgrozījuma pieaugumu. Kas ietekmēja apgrozījuma pieaugumu?

Vladimirs Mhitarjans (V.M.): Līdz šim esam daudz ieguldījuši uzņēmumā un šobrīd varam redzēt rezultātus. Esam ieguldījuši dējējvistu ganāmpulka palielināšanā, olu ražošanas apjomu kāpināšanā, pieauguši vārīto olu ražošanas apjomi. Olu cenas nosaka birža, līdz ar to katru nedēļu olu cenas mainās, un pagājušajā gadā biržas cenas bija augstākas nekā iepriekš.

Kāds kopumā uzņēmumam bija pagājušais gads?

V.M.: Pagājušā gada rezultāti ir bijuši labi, jo, kā jau minēju, pēdējos gadus esam ieguldījuši attīstībā, modernizācijā.

Toms Auškāps (T.A.): Pēdējos piecus gadus ir veiktas vērienīgas investīcijas vairāk nekā 50 miljonu eiro apmērā. Tika sakārtota pamata infrastruktūra, kas ļāva labi pārciest Covid-19 triecienu, kā arī Krievijas sāktā kara Ukrainā radītās sekas. Joprojām arī šādos krīzes apstākļos tas ļāva domāt par attīstību. Tas ir ļoti būtiski.

Kādas ir prognozes, plāni par šā gada rezultātiem?

V.M.: Arī šogad plānojam turpināt investēt attīstībā, stiprināt iepriekš veiktās investīcijas un turpināt tās uzlabot.

Vai ir jau konkrētāki investīciju projekti?

V.M.: Mums ir plāns līdz 2027.gadam atteikties no vistu turēšanas sprostos. Šogad Madonas struktūrvienībā ir plānots pilnībā atteikties no sprostiem. Tas ir šā gada galvenais mērķis un lielais izaicinājums.

Cik liela daļa no “Balticovo” saražotā aiziet eksportam, cik vietējā tirgū?

V.M.: Mēs eksportējam 70% no saražotās produkcijas. Galvenais eksporta tirgus ir Eiropa, bet šobrīd ļoti aktīvi strādājam eksporta virzienā uz Arābu Emirātiem, šobrīd produkciju sūtām uz Dubaiju, bet mērķis ir eksportēt uz visiem Emirātiem. Tāpat ir Āfrikas tirgus, jau gadu ļoti labi rezultāti ir eksportam uz Jaunzēlandi, un plānojam šo virzienu turpināt attīstīt.

Kādas ir atšķirības eksporta tirgos?

V.M.: Tās ir labturības prasības. Eksportam uz trešajām valstīm nav tik stingru labturības prasību kā Eiropas tirgum, bet arī šajās valstīs cilvēki pamazām sāk arvien vairāk piedomāt par šo jautājumu.

Jau vairakkārt olu ražotāji vērš uzmanību uz to, ka Ukrainas olas rada neveselīgu konkurenci un nostāda vietējos tirgus dalībniekus nevienlīdzīgos apstākļos salīdzinājumā ar importētājiem. Kā tas ir ietekmējis “Balticovo”?

V.M.: Tā ir liela problēma Eiropas ražotājiem, jo Ukrainas olas neatbilst Eiropas labturības prasībām – kvalitātes ziņā ir ļoti lielas atšķirības. Ja runājam par Latvijas tirgu, tad, protams, veikalā cilvēkiem rodas sajūta, ka, ja viņi pērk Ukrainā ražotas olas, tad viņi palīdz Ukrainai, bet tomēr, pērkot Latvijas preci, maksājot nodokļus savā valstī, mēs kā viens no lielākajiem palīdzības sniedzējiem Ukrainai, darām vairāk.

T.A.: Tā drīzāk ir negodīga konkurence, jo Eiropā ir visaugstākie labturības un pārtikas kvalitātes standarti pasaulē. Eiropā ir četri labturības veidi – sprostos turētas vistu olas, kūtī, brīvos apstākļos un bioloģiskās olas. Ārpus Eiropas šāds regulējums neeksistē. Tas ir Eiropas izdomājums, un šādas prasības tiek uzturētas. Ražotājam tas maksā dārgi. Ārpus Eiropas šādas prasības neeksistē, un tādēļ ir dīvaini un negodīgi, ka ne pēc šiem standartiem ražotās olas ļauj tirgot blakus olām ar Eiropas standartiem. Ražot olas ne pēc Eiropas standartiem ir daudz lētāk, jo vari sprostā salikt tik daudz vistu, cik gribi, un barot vistas ar lētāko barību, pat vēl neņemot vērā tādus aspektus kā graudu cenas un darbaspēka izmaksas.

V.M.: Ja to var salīdzināt ar sportu – tad tas ir kā ļaut sacensībās piedalīties arī sportistiem, kas lieto dopingu.

Cik liels ir Ukrainas olu apjoms tirgū? Tas ir jūtams un pamanāms?

T.A.: Kopš sākās karš un atcēla importa ierobežojumus Eiropas tirgū, Ukrainas olu apjoms ir pieaudzis 17 reizes. Tas ir milzīgs apjoms.

Un kā vērtējat Eiropas Komisijas šobrīd piedāvāto risinājumu, ka, ja olu imports pieaug neadekvāti, tad apjomam, kas pārsniedz 2022.gada datus, tiks ieviesti ierobežojumi?

T.A.: Tas vismaz ir kaut kāds risinājums, bet tomēr ņemt par pamatu 2022.gada datus ir jau nedaudz par vēlu. 2022.gadā imports pieauga ļoti strauji. Būtu pareizi ņemt par pamatu datus līdz 2021.gadam, līdz karam un brīdim, kad Eiropa noņēma visus ierobežojumus Ukrainas importam. Tas būtu pareizi.

Kā “Balticovo” vērtē pašreizējās diskusijas par Krievijas un Baltkrievijas graudu importa aizliegumu?

V.M.: Mēs graudus iepērkam no vietējiem ražotājiem, vienīgi kukurūzu esam importējuši no Polijas un Ukrainas. Šogad kukurūzu 1000 tonnas pirksim no vietējiem zemniekiem, bet visu apjomu nevaram iepirkt, jo Latvijā nav tik daudz ražotāju. Pagājušajā gadā iepirkām 100 000 tonnu graudu no vietējiem zemniekiem.

T.A.: Vēl ir svarīgi, lai Eiropā tiktu sakārtots drošs tranzīta koridors precēm no Ukrainas. Īpaši tām preču grupām, kurās Eiropa nav pašpietiekama. Piemēram, saulespuķu spraukumi, kas ir neaizstājama vistu barības sastāvdaļa. Tos nozīmīgos apjomos ražo tikai Krievijā, Ukrainā un Argentīnā. Lai mēs nākotnē izvairītos no Krievijas spraukumu importa, ir svarīgi šo sakārtot. Labā ziņa, ka kviešus un miežus Latvijā audzējam pietiekamā apjomā.

Bet vai jūtat Krievijas graudu ietekmi Latvijas tirgū?

V.M.: Mēs to nejūtam, jo visu iepērkam ražas laikā par biržas cenām.

Lauksaimniekiem ražas ziņā pagājušais gads bija ļoti slikts. Vai tas ietekmējis arī barības cenas?

V.M.: Nē, salīdzinot ar 2023.gadu, barība pagājušajā gadā bija lētāka. 2022.gadā, sākoties karam Ukrainā, graudu cenas biržā bija ļoti augstas, šobrīd cenas ir daudz stabilākas, nekā bija 2022.gadā.

Vai arī pārējās izmaksu pozīcijas ir nostabilizējušās?

V.M.: Izskatās, ka jā. Elektrības cenas arī ir daudz zemākas nekā 2022.gadā. Jāpiezīmē, ka graudu cena veido lielāko tiesu no olas pašizmaksas – apmēram 70%.

Kādas ir tendences pieprasījumā pēc olām un olu produkcijas?

V.M.: Tendences ir attiecībā uz cenu, cilvēki skatās pēc lētākajām olām, un tādēļ darām visu, lai nodrošinātu lētākas olas. Taču cilvēki skatās arī uz vistu turēšanas apstākļiem, un šī tendence kļūst aktuālāka ar katru gadu. Tas ļoti priecē un motivē mūs investēt vairāk, un pēc iespējas ātrāk atteikties no vistu turēšanas sprostos.

Cik jūtīgs ir pircējs attiecībā uz olu cenu?

V.M.: Mēs nevaram ietekmēt gala cenu veikalu plauktos, bet redzam, ka tirdzniecībā ļoti bieži olām ir akcijas, kas nozīmē, ka pircēji uz cenām ir ļoti jūtīgi. Mums nav savas mazumtirdzniecības, bet redzam, ka akcijas olām veikalos ir ļoti bieži.

Kā pēdējo divu gadu laikā ir mainījušās olu cenas? Kādas tendences ir sagaidāmas turpmāk?

V.M.: Olu cenas ir stabilizējušās un vairs nav tik augstas, kādas bija pirms kāda laika. Cenu pieaugumam nevajadzētu būt.

Ražojat arī paipalu olas – kādi ir apjomi un pieprasījums pēc paipalu olām?

V.M.: Šogad plānojam palielināt paipalu olu ražošanu par 30%, kā arī domājam par atteikšanos no sprostiem arī paipalu olu ražošanā. Tas ir daudz sarežģītāk, jo nav vēl sistēmas, kā to darīt. Mēs ļoti aktīvi domājam šajā virzienā.

Vai un kā attīstāt bioloģisko olu ražošanu?

V.M.: Jā, mūsu produktu portfelī ir arī bioloģiskās olas. Paši mēs bioloģiskās olas neražojam, bet sadarbojamies ar vietējiem zemniekiem, kuri ražo priekš mums, un šīs olas pārdodam ar savu zīmolu.

Vai līdz ar inflāciju ir mainījies pieprasījums pēc bioloģiskās produkcijas?

V.M.: Nē, es tā neteiktu, pieprasījums pēc bioloģiskajām olām ir stabils, nav novērots kāpums vai kritums. Izskatās, ka cilvēkiem, kuri pērk bioloģiskās olas, nekas nav mainījies.

“Balticovo” ražo arī saldējumu. Cik daudz ražojat un vai šo segmentu plānojat vēl vairāk attīstīt?

V.M.: Saldējumu ražojam jau otro gadu, un šim produktam jau ir pastāvīgie klienti, kas novērtē veco laiku receptūru jeb saldējumu ar īsto garšu. Būs arī jauni produkti šogad, bet pagaidām neatklāšu, kādi tieši. Drīzumā mēs par to ziņosim.

Saldējumu ražojat paši vai tas ir ārpakalpojums?

V.M.: Tas ir ārpakalpojums. Recepte ir mūsējā, bet ražojam ārpakalpojumā.

Medijos nesen bija izskanējis gadījums, ka uz iepakojuma norādīts, ka olas iepakotas Iecavā un to veicis Latvijas uzņēmums “Balticovo”, turpretī uz katras olas norādītais marķējums liecina, ka tās ir dētas Lietuvā.

V.M.: Tas nav noslēpums, bet atklāti par to nerunājām, ka mums ir ražotne arī Lietuvā. “Balticovo” pirms četriem gadiem iegādājās Lietuvas otru lielāko olu ražotāju. Šogad tas kļūs par lielāko ražotāju. “Balticovo” ir šī uzņēmuma līdzīpašnieks. Visas olas, kas ražotas Lietuvā, mēs vedam uz Latviju, šķirojam šeit, bet Lietuvas ražotnē kontrolējam barību, gan putnus, visa ražošana tiek kontrolēta no Iecavas. Olas privātajām preču zīmēm, kuras pārdod visā Baltijā, mēs īpaši nenodalījām, vai tās ir Latvijā vai Lietuvā dētās olas. Lietuvā ir mūsu fermas, kuras ir mūsu kontrolē, un vedam uz šejieni. “Balticovo” ir Latvijas uzņēmums, bet mūsu mājas tirgus ir Baltijas valstis. Plānojam, ka šogad arī Igaunijā būs ražošana. Līdz ar to “Balticovo” tiešām būs Baltijas uzņēmums un ražošana būs visās Baltijas valstīs, bet uzņēmuma “smadzenes” būs Latvijā.

Minējāt Lietuvas olu ražotāju. Cik daļu jums pieder, un kas ir šis uzņēmums?

V.M.: Mums pieder kontrolpakete, esam lielākais īpašnieks un ir vēl citi līdzīpašnieki, bet viņiem pieder ļoti mazs procents. Svarīgi ir tas, ka uzņēmums ir 100% mūsu kontrolē. Uzņēmums ir “Litegg”.

Kā pircējam Latvijas veikalā zināt, vai “Balticovo” ir Latvijā dētās olas?

V.M.: Ja produkts ir ar “Balticovo” zīmolu, tad tās vienmēr būs Latvijā dētas olas. Ja “Balticovo” būs Igaunijas veikalos, tad tās būs Igaunijā dētas olas. Olu pircēji ir ļoti jūtīgi attiecībā uz olu izcelsmi. Šajā konkrētajā gadījumā ar “Lidl” privāto preču zīmi mēs ļoti novērtējam, ka olu pircēji seko līdzi olu izcelsmei, un tā ir ļoti laba tendence, ka pircēji grib pirkt tieši Latvijā dētas olas. Tas nozīmē, ka cilvēkiem beidzot ir svarīgi, kādas olas pērk, no kurienes tās nāk.

T.A.: Gribētu precizēt, ka olas ar tādiem zīmoliem kā “Zemnieku olas”, “Lielās brokastu olas” vienmēr būs Latvijā dētās, bet mums ir arī lētāks segments, kas ir caurspīdīgās plastmasas kastēs un tur gan var būt arī Lietuvas olas. Ekonomiskajā segmentā nav nodefinēts, ka tur būs tikai Latvijas olas.

Kad jūs varētu informēt par plāniem Igaunijas tirgū?

T.A.: Mums ir lieliskas ziņas. Burtiski tikko esam panākuši vienošanos par viena Igaunijas uzņēmuma iegādi un jau šī gada laikā būsim pārstāvēti arī Igaunijā, tādējādi beidzot varēsim attaisnot savu uzņēmuma nosaukumu “Balticovo” – jo būsim pilntiesīgs Baltijas mēroga uzņēmums, pārstāvēts visās trīs Baltijas valstīs. Igaunijā plānojam ražot olas brīvos apstākļos.

Cik kopumā Latvijā “Balticovo” ir putnu?

V.M.: Latvijā ir trīs miljoni dējējvistu, bet kopā ar jaunputniem mums ir 3,5 miljoni putnu. Lietuvā ir miljons putnu, un šogad plānots putnu skaitu palielināt līdz 1,5 miljoniem.

Vai izdosies līdz 2027.gadam pilnībā pāriet uz ārpus sprostiem turētām vistām? Cik tālu šobrīd esat ar šo plānu?

V.M.: Šobrīd jau 30% no kopējā putnu apjoma ir ārpus sprosta apstākļos, kas ietver gan kūtī, gan brīvos apstākļos turētas vistas. Ja runājam par finansiālām investīcijām, tad plānos ir trīs gadu laikā ieguldīt 150 miljonus eiro uzņēmumā, lai varētu pilnībā pāriet uz ārpus sprosta turēšanas apstākļiem. Tas ir liels izaicinājums, bet kopā ar mūsu uzņēmuma profesionālo komandu esam pozitīvi noskaņoti par mērķa sasniegšanu.

Vai audzējat paši savus putnus?

V.M.: Jā, mēs no Vācijas pērkam vienu dienu vecus cālīšus un tad šeit audzējam.

Līdz ar lauksaimnieku protestiem ir atkal aktualizējies jautājums par samazinātas pievienotās vērtības nodokļa likmes piemērošanu pārtikas produktiem, tostarp attiecināt uz plašākiem produktiem, kā gaļa, olas, zivis utt. Ko jūs par to sakāt?

V.M.: Tas būtu ļoti labi, tas palīdzētu gan cilvēkiem, gan vietējam ražotājam attīstīties. Tā nozarei būtu liela palīdzība.

Kā veicas ar biometāna un sašķidrinātā oglekļa dioksīda rūpnīcu, kad tā sāks darbu?

V.M.: Šobrīd esam nodevuši rūpnīcas ēku ekspluatācijā un februārī sāksim ražot biometānu.

Kāds ieguvums tas būs uzņēmumam?

V.M.: Tas palīdzēs gan finansiāli, gan būs solis “zaļajā virzienā”, CO2 samazināšanā.

T.A.: Baltijā tas ir pirmais šāda veida projekts. Mēs jau septiņus gadus ražojam biogāzi no kūtsmēsliem, un jaunajā rūpnīcā tiks atdalīts biometāns no CO2, CO2 tiks sašķidrināts, pēc tam pārdots. Biometāns ir analogs dabasgāzei, kas plūst uz visām gāzes plītīm, bet tas ir zaļās izcelsmes produkts un netiek ražots no fosilajiem resursiem. Apjoms, ko mūsu vistas saražo, ir lielāks nekā Bauskas novada kopējais dabasgāzes patēriņš. Tas ir jautājums par energoneatkarību. Tas ir jaunums nozarē, un dalīsimies pieredzē ar citiem ražotājiem par šo projektu, kas ir plats solis zaļākā nākotnē. Arī finansiāli tas ir ļoti izdevīgi, līdzīgi kā ar saules paneļiem.

Kā ir atmaksājies septembrī atklātais saules parks?

V.M.: Ieguvumus mēs noteikti jutīsim vasarā, jo tieši tad ir vislielākais enerģijas patēriņš – vasarā, kad ir saule un nepieciešama kondensēšana. Ir it kā moderni tagad visiem likt saules paneļus, bet mūsu gadījumā tas tiešām ir liels ieguvums, jo, kad ir saule un ir karsts, mums ir vislielākais elektrības patēriņš.

Foto: Publicitātes foto