Minoritātes ir Vācijas sāpīgā problēma, atzīst Barbara Jona, bijusī Berlīnes senāta padomniece ārzemnieku jautājumos.
Minoritātes ir Vācijas sāpīgā problēma, atzīst Barbara Jona, bijusī Berlīnes senāta padomniece ārzemnieku jautājumos.
Minoritātes patiešām mazākumā
Lasot referātu par pilsonību Gētes institūtā Latvijā pirms diviem gadiem, B. Jonu pārsteidzis, ka mūsu valstī par minoritāti uzskatīja nacionālu iedzīvotāju daļu – krievvalodīgos. Vācijā minoritātes patiešām ir mazākumā – desmit procentu valsts iedzīvotāju. Valstī dzīvo septiņi miljoni ārzemnieku ieceļotāju bez pilsonības, savukārt miljons – ar pilsonību.
“Mūsu politika ir citādāka nekā Latvijas. Ieceļotāji nav ar varu ieradušies mūsu zemē. Mēs viņus labprātīgi uzņēmām. Lai sabiedrībā pastāvētu līdzsvars, nepieciešama harmonija. Integrācijai ir četri aspekti: izglītība, darbs, pilsonības iegūšana, respekts pret kultūru,” teic B. Jona. Jaunie ir ieinteresēti iegūt pilsonību, taču gados vecāki cilvēki bauda sociālās garantijas, neierobežotu uzturēšanās atļauju un nevēlas politiskās tiesības.
Ārzemnieki – no trim avotiem
No kurienes Vācijā radušies ārzemnieki? To ieplūšanai ir trīs cēloņi. Ļaudis straumēm devās uz Vāciju no 1955. līdz 1973. gadam, kad valstij bija nepieciešams mazkvalificēts darbaspēks. Tad Vācijā ieradās spāņi, marokāņi, turki, grieķi. Otrais avots ir patvēruma meklētāji. To ir vairāk nekā miljons. Jebkurš ārzemnieks saskaņā ar Konstitūciju var vērsties valdībā ar lūgumu par patvērumu. Trešais avots ir izceļotāji – tie, kuriem pierādāma kādreizēja piederība vāciešiem.
B. Jona skaidro, ka par ārzemniekiem tīkamu vietu valsts kļuvusi pretēji savai gribai. Bijis iecerēts, ka darba meklētāji apmetīsies tikai uz laiku. Taču likums atļauj ierasties arī palīgstrādnieku radiniekiem, un viņi to izmantoja. Mazkvalificētais darbaspēks tagad veido bezdarbnieku rindas, jo viņu pakalpojumi nav tik pieprasīti. Protams, viņi ir ļoti labi sociāli nodrošināti. Netika prognozēts arī tik liels patvēruma meklētāju skaits. Gadā ieceļoja 220 tūkstoš cilvēku no visām trim minētajām kategorijām. Tagad vāciešiem nākas cīnīties ar sekām, ka 40 gados ieceļotāju politikā netika pievērsta uzmanība izglītībai, atzīst B. Jona. 25 procenti turku un arābu nebeidz skolu, 50 procentiem ir pamatskolas izglītība. Līdz ar to bērni kļūst par bezdarbniekiem.
Berlīnē pieņemts likums, ka bērnam pirms iestāšanās skolā jāizpilda valodas tests. Ja punktu skaits nav pietiekams, pusgadu jāapmeklē bezmaksas vācu valodas kursi. Kaut arī vairākums pirms skolas apmeklē bērnudārzu, vācu valodas apguve tajā nenotiek. B. Jona uzskata, ka vislabākie ir tādi bērnudārzi, kur mazuļi saņem papildu valodas apguvi otrā valodā. Grupā ir, piemēram, 12 krievu un 12 vācu bērnu. Ir iecere ieviest pagarinātās dienas skolas, lai bērni varētu nodarboties vācu valodā pēc stundām.
Vai parandžās drīkstētu strādāt?
Pieaugušajiem ir ļoti daudz maksas tautas skolu, kurās var apgūt vācu valodu. Sociāli vājākiem iedzīvotājiem tās pieejamas bez maksas. Paredzēts, ka turpmāk ieceļotājiem būs pienākums apmeklēt 600 stundu ilgu vācu valodas apguves programmu. Tas maksās 1500 eiro. Puse būs jāsedz ieceļotājiem.
B. Jona atzīst, ka kultūras ir tās, kas gan šķeļ, gan dažādo sabiedrību.
“Pašlaik Vācijā aktuāls ir jautājums – cik lielas kultūras atšķirības būtu pieļaujamas? Turku sievietes ir integrējušās sabiedrībā, studē tieslietas, medicīnu. Taču vai viņas drīkstētu parandžās darboties profesijās? Daudzi domā, ka ne. Es uzskatu, ka aizliegumi nebūtu vajadzīgi. Mošejas jau tiek būvētas,” tā B. Jona.
