Gadalaiku maiņa ir viena no jaukākām parādībām, ko šai zemītē spējam izbaudīt. Lai arī vasaras, rudens un ziemas ritējums seko cits citam nemainīgi un no cilvēku gribas un prāta neatkarīgi.
Gadalaiku maiņa ir viena no jaukākām parādībām, ko šai zemītē spējam izbaudīt. Lai arī vasaras, rudens un ziemas ritējums seko cits citam nemainīgi un no cilvēku gribas un prāta neatkarīgi. Katru gadu no jauna, pavasarim mūspusē iesoļojot, to uztveram ar neslēptu jūsmu. Zaļo krāsu tonalitāte pārsteidz ar nianšu, toņu un nokrāsu daudzveidību. Ir tikai jāmāk to saskatīt.
Dzejnieks Imants Ziedonis reiz teicis, ka redzēt mēs spējam katrs, taču saskatīt mums ir jāmācās. Varētu vēl papildināt, ka jāmācās arī priecāties un novērtēt to dabas un cilvēka saskaņoto vidi, kurā mēs joprojām mītam. Un pieņemt realitāti, cenšoties to izprast, nevis tikai nemitīgi noliegt.
Lauksaimnieciskās ražošanas process ne vienmēr ir tīkams ar krāsām, smaržām un citām līdzizpausmēm. Saprotama ir redakcijā saņemta kāda brunavieša sūdzība par mēslu izbārstīšanu uz ceļa un to radīto smaku. “Pat pieredzējušam autobraucējam neizdodas izvairīties no katras mēslu čupas, kā dēļ automobilis ir nocūkots un”iesmaržināts”,” rakstīts vēstulē. Tiesa, mēsli no pagasta zemnieku fermas uz lauku tiek vesti arī pa koplietošanas ceļu. Kaut kas nokrīt, kaut kas smako un noteikti kaut kam tas ir arī nepatīkami. Darba kultūru varētu, vajadzētu uzlabot. Ceru, ka tā arī būs. Saprotama ir arī replika “bet kā tā visa pamale smird!” avīzes interneta portālā. Tā ievietota pēc publikācijas par putnu fabrikas SIA “Lielzeltiņi” darbu.
Tomēr jāsaprot – lai gadā saražotu 5259 tonnas putnu gaļas, bez smakas neiztikt. Protams, uzlabojumi ir nepieciešami. Laikam ritot un cilvēku vēlmēm pieaugot, lauksaimnieciskās ražošanas apjomi noteikti vēl augs un augs. Nekas cits neatliks, kā mācīties sabalansēt vēlmes ar iespējām. Tomēr aicinu nepazaudēt pavasari. Vismaz priecāšanās spēju par dabisko krāsu salikumu, par īstu smaržu un ar konservantiem nepārdozētu pārtiku.
Kāds mans vēstuļu draugs, kurš otro gadu mīt Amerikā, raksta, ka, šovasar Latvijā ciemojoties, viņam ir viena vēlme: pabūt īstās cūku bērēs un pēcāk nogaršot no vēl siltas gaļas vārītu “lielo” kāpostu zupu. Primitīvi, noteikti kādam šķitīs arī neatbilstīgi dietologu, “vērotāju” un vēl kādiem priekšrakstiem. Bet varbūt arī tik dabiski, tik pirmatnēji.
Tikpat pirmatnēji, cik pirmatnēja ir mūsu vēlme katru gadu no jauna ieraudzīt pirmo māllēpi grāvī, noteikti nogaršot pirmās zaķkāpostu lapiņas un izmisīgi censties saklausīt pirmo dzeguzes kūkojumu, neaizmirstot pirms tam kabatā ielikt kādu monētu un mazu maizes doniņu. Neviens taču negrib ļaut dzeguzei sevi aizkūkot neēdušu un bez santīma kabatā.
