Astrīdas un Aivara Veicenu ģimene Vecsaules pagasta «Sauliešos» veido vidi, kas uzrunā un ļauj pārdomāt, kāda ir šī pasaule un kas esi tu.
Astrīdas un Aivara Veicenu ģimene Vecsaules pagasta “Sauliešos” veido vidi, kas uzrunā un ļauj pārdomāt, kāda ir šī pasaule un kas esi tu. Astrīda pēc šaubu, meklējumu un neatbildētu jautājumu gadiem ir radusi zināšanas un apjausmu par viņai nozīmīgām vērtībām.
PAR MĀCĪBU
Kas jūs rosināja mācīties, izzināt un iegūt ticību sev? Daudzi to vēlas, bet netiek laukā no strupceļa.
– Varbūt izklausīsies dīvaini, bet sabiedrība uzvedināja meklēt. Mūsu ģimenē ir seši bērni, un parasti uz to skatās ar skepsi vai nosodījumu. Arī no dakteriem esmu jutusi negatīvu attieksmi. Un tad es domāju – kā tā var būt. Vai slikto darīt ir labi, bet tas, ko Dievs lēmis, ir kaut kas slikts? Vienu laiku man bija sajūta – kam nav slinkums, tas var mani pamācīt, pakaunināt, palamāt. Kādās kāzās, kur bijām vedēji, viena kundze jaunajam pārim deva padomu, lai tikai neskatās no mums. Atkal domāju – vai tiešām esmu tik drausmīgi kļūdījusies? Taču neredzu kļūdu. Tagad tikai sāku to laimi just. Bērni ir izauguši, mazākajam jau divpadsmit gadu.
Atrast īsto skolotāju nav tik vienkārši.
– Domāju par dažādiem kursiem, bet man laimējās nokļūt pie profesora Alberta Ignatenko. Pie tā paša, ko avīzēs izbazūnēja par mākoņu stūmēju. Es izlēmu – aiziešu un riskēšu. Tā pamazītiņām esmu daudz ko sapratusi, sāku meklēt īsto patiesību. Mani interesēja vairākas tēmas, ko piedāvāja cilvēka iekšējo rezervju attīstīšanas un izmantošanas programmā. Daudz ko esmu noskaidrojusi, bet vēlos atkal iegūt kaut ko jaunu. Mācības turpinās, arī šomēnes braukšu uz Rīgu.
Vēl esmu sapratusi – mēs taču cits citam esam skolotāji, arī vislielākais ienaidnieks var būt skolotājs.
Laikraksta vienā lappusē ir sarežģīti ietilpināt jūsu daudzās atziņas. Ko iesakāt tiem, kuri netiek pāri nomāktībai?
– Pašam ir jāpaceļ deguntiņš uz augšu. Jā, ir laukos grūti, bezdarbs, vīri dzer. Sievas mīļā miera labad raujas maliņā un neizsaka savas problēmas, lai neaizkaitinātu vīru. Bet augstāki spēki palīdz tam, kurš sevi ciena, tad arī otram būs tāda attieksme. Pamazām, pamazām cieņu var atgūt. Ja rausimies arvien maziņāki un maziņāki, tas izraisīs vēl lielāku agresiju. Viņš gaida un vēlas izprovocēt. Ja esat izlēmuši kaut ko mainīt, tad jāmaina domāšana.
Vārdos tas izklausās vienkārši, bet patiesībā dzīvot saskaņā ar sevi un citiem nav viegli.
– Visur jābūt dialogam. Sarežģītu situāciju iespējams risināt, nav jāiet malā. Un risināšana ir ļoti interesanta. Mājās mēs cenšamies vienmēr visu izrunāt. Ieklausos bērnos, cenšos saprast viņu satraukumu vai sašutumu.
Nodevību visgrūtāk piedot, bet arī tas ir iespējams. Un ir vērts piedot, to esmu pilnībā izbaudījusi. Labus darbus jācenšas darīt nevis kaut kā dēļ, bet labā darba dēļ. Gribas kaut ko tīru un gaišu.
Man bija vēlēšanās atrast kopsaucēju. Esmu daudz lasījusi, arī kristietības vēsturi, un brīnījos, cik daudz tajā latvisku atziņu. Rokos grāmatās un secinu, ka daudz domugraudu, kas izteikti latvju dainās, saskan ar evaņģēliju. Šķiet, dainas pašas nāk man virsū. Esmu atklājusi to dziļumu un spēku. Žēl, ka skolās maz stundu atvēlēts folklorai. Latvisko ir jācenšas saglabāt, jo eiropeiskais mūs var izšķaidīt. Īpaši to visu gribas atklāt bērniem.
PAR DABAS TAKU
Netālu no Sauliešu mājām atrodas Jāņkalniņš, kur katram dzimtas vīram ir iestādīts savs ozols un katrai sievai – liepa. Šī vieta bijis kā impulss veidot dabas un latviskas dzīvesziņas taku.
Veicenu bērni mācās Vecsaules pamatskolā un ziemā rakstīja projektu par savas apkaimes vērtībām. Šajā pavasarī tas daļēji īstenots, bet darbiņi vēl turpināsies. Kopā ar Lāsmu, Jāni, Rolandu, Andri dodamies atrast to interesanto, ko “Sauliešos” atklājuši paši un tagad rāda arī citiem. Šajā reizē pirmā pietura ir pie avota.
Kāpēc kokā ir novietotas vairākas izšūtas sedziņas?
– Tās ir mantotas no vecmāmuļas, un man ir nozīmīgi uz tām lasāmie vārdi – ja krietnu sirdi krūtīs tu vienmēr turēsi, tad debesis tev sūtīs ik dienas svētību. Ar šo pantiņu esmu izaugusi. Mana vecmāmiņa nodzīvoja 94 gadus, nu guļ kapsētā Limbažu apkaimē, netālu no Baumaņu Kārļa, Latvijas himnas vārdu un mūzikas autora, atdusas vietas. Uz akmens uzrakstījām – audzi liels un stāvi godā. Šajos vārdos ir dziļāka jēga, proti, garīgi augt lielam. Līdz sirmam vecumam cilvēks var godā augt. Šeit jums jādzer avota ūdens.
Kur mēs dosimies tālāk?
– Cauri veļu vārtiem uz aleju. Vai nejūtat, it kā būtu baznīcā? Liepas atgādina ērģeļu stabules. Pa šo aleju, ja vēlas, var ripināt laimes riteni. Un laimi mēs neskaitām soļos, bet liepās. Lai noturētu laimi, var iesiet zaros krāsu dzīparus. Varat iesēsties Laimas krēslā. Lūk, kā to izveidojuši divi kopā saauguši bērzi. Pie Māras dīķa esam nolikuši akmeni ar īpašiem vārdiem.
Izskatās, ka šī vieta piemērota Jāņuguns iedegšanai.
– Manā saprašanā Jāņi jāsvin uz kalna. Šeit kraujam zarus un kokus ugunskuram. Līgo vakarā tas uzvijas trīsstāvu mājas augstumā un saskatāms pa lielu gabalu. Kalnā notiek visādas izdarības bērniem un pieaugušajiem. Iespējams piedzīvot brīnumus. Mūsu Ģirts mācās Rīgas amatniecības vidusskolā par stila mēbeļu galdnieku, viņa veidotā saules gulta ir īpaša. Tajā ieguļoties, katrs redz kādu vīziju. Dažs atgriezies bērnībā, kāpis kokā un mielojies ar ķiršiem. Kāds juties kā makarons zupas šķīvī…
***
Atvadoties viesi var izvēlēties kādu akmentiņu, kuram uzkrāsota latviska zīme. Es ņemu Māras krustu. Bet vēl cits akmentiņš prombraucot jāmet strautā un kaut kas cieši jāvēlas.
