Braucot «Aips» autobusā no Iecavas, kur dzīvoju, uz darbu Rīgā, lasīju «Bauskas Dzīvi». Tur Inga, kā var noprast iecavniece, raksta: «Pēdējo laiku notikumi pierāda, ka «Aipā» īsti nav kārtības».
Braucot “Aips” autobusā no Iecavas, kur dzīvoju, uz darbu Rīgā, lasīju “Bauskas Dzīvi”. Tur Inga, kā var noprast iecavniece, raksta: “Pēdējo laiku notikumi pierāda, ka “Aipā” īsti nav kārtības.” Šī nav pirmā reize, kad “Bauskas Dzīvē” lasu par kādas anonīmas pasažieres neapmierinātību. Atceros, rudenī kāda kundze sūdzējās, ka viņai autobusos salst. Es toreiz ļoti brīnījos, vai mēs abas izmantojam vienas firmas pakalpojumus, jo man vienmēr firmas “Aips” autobusos jānovelk mētelis vai vējjaka, lai nesakarstu. Arī šoreiz man šķita netaisni, ka Inga, nezin kāpēc kautrēdamās nosaukt savu uzvārdu, nemaz nekaunas sacīt: “Vai tik “Aips” šoferiem steidzami nav jāorganizē pasažieru apkalpošanas kultūras kursi?”
Laikam esmu daudz veiksmīgāka par Ingu, jo man, regulāri uz darbu braucot, nākas satikt jaukus šoferīšus. Man vienmēr tiek iedota biļete. Es gandrīz vienmēr uz autobusu paspēju pēdējā brīdī. Arī tad, kad autobuss jau sācis kustēties, šoferi vienmēr ir apstājušies. Ir gadījies pat tā, ka Rīgā autobuss jau brauc ārā no autoostas teritorijas un es, skriedama tam pretim no Daugavas puses, noplātu rokas, sak, ai, kā nepaspēju, un autobuss apstājas, lai mani paņemtu.
Manuprāt, šādi kursi nemaz nav vajadzīgi tam šoferītim, kurš piektdienas, 30. aprīļa, vakarā, izbraucis no Rīgas pulksten 21.50, Iecavas stacijas pieturā apstādināja autobusu un vaicāja: “Kurš te vēlējās izkāpt?” Kad neviens neatbildēja, šoferītis apstaigāja autobusu, līdz pašā aizmugurē atrada aizmigušu pasažieri, kurš būtu nogulējis izkāpšanu. Es toreiz nodomāju – nez ko tas cilvēks darītu, ja pamostos tikai Bauskā, kad pēdējais autobuss sen jau būtu gabalā?
Tā jau ir, ka labos vārdus taupām, bet sliktos gan dalām čakli. Saku paldies visiem “Aipa” šoferīšiem. Gan tam kungam, kurš prot pajokot, gan tam, kurš pacietīgi un mazliet uzjautrināti gaida, kamēr es saskaitu sīknaudu. Paldies arī tam braucējam, ar kuru es galamērķi sasniedzu vismaz piecas minūtes agrāk, nekā esmu rēķinājusi, gan tam, kuru nekad neesmu redzējusi smaidām. Šoferīši ir tik dažādi. Arī mēs, pasažieri, esam dažādi. Interesanti – ko šoferi teiktu par mums?
Inga pieminējusi, ka ar “Aipu”, viņasprāt, pamatoti konkurē slavenais “vai uz Rīgu nevajag?”. Neizmantoju šo nelegālo biznesu, jo negribu apzagt sevi. Kāpēc man, godīgi maksājot nodokļus, jāatbalsta kāds, kas tos apiet un pēc tam izmanto manu samaksāto, lai, piemēram, skolotu savus bērnus? Negribu arī riskēt ar savu drošību. Kāds dušmanis ļoti brīnījās, kad viņam teicu: “Man ir bail ar jums braukt. Kā es varu zināt, kā jūs braucat?” Autobusā ir arī daudz ērtāk lasīt!
Ar cieņu – Sandra Eglīte
