«Bauskas Dzīves» lasītāju ceraukstieti Pauli Vīgantu ieinteresējis vēsturnieka Aigara Urtāna raksts par aizsargu darbību Bauskas apriņķī.
“Bauskas Dzīves” lasītāju ceraukstieti Pauli Vīgantu ieinteresējis vēsturnieka Aigara Urtāna raksts par aizsargu darbību Bauskas apriņķī.
P. Vīgants savukārt stāsta par aizsargu aktivitātēm savā dzimtajā Valkas rajona Trikātas pagastā.
Tautiskā garā
“Mans tēvs bija vietējās pienotavas vadītājs, mamma aktīvi darbojās Aizsargu organizācijā. Mūsu pagastā tā bija ļoti stipra. No mūsu puses ir nākuši ģenerālis skautu komandieris Kārlis Gopers, ģenerālis Jānis Balodis. Nacionālās un latviskās tradīcijas tika turpinātas. Es toreiz biju tikai mazs zēns, bet aizsargu rīkotie saieti palikuši prātā. Oficiāli aizsargi skaitījās civila organizācija, bet būtībā tai bija militārs raksturs.
Ģimenes albumā atradu interesantas fotoliecības. 1934. gada maijā Trikātas aizsargi devušies uz Rīgu, lai atbalstītu Kārli Ulmani, kurš bija Aizsargu organizācijas priekšnieks. Mājās, pagastā, mūsu tēvi un brāļi sagaidīti ar ziediem un sajūsmu. Savukārt vietējās aizsardzes 1934. gada 16. maijā rīkojušas plašu saietu pie Trikātas tautas nama. Viņu vidū arī mana māte Elga Vīgante. Man toreiz bija septiņi gadi.”
Paulis Vīgants datus par Aizsargu organizāciju atradis Amerikā dzīvojušā, bojā gājušā vēsturnieka Edgara Andersona grāmatā “Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture” 1983. gada izdevumā.
Latvijas Aizsargu organizācijas aizsākums bija 1919. gadā, kad organizācijā iestājās 5833 vīri. Trūka ieroču un munīcijas, bet viņi bija patriotiski noskaņoti un gatavi Latvijas aizstāvībai. No 1921. gada ar toreizējā iekšlietu ministra Berga rīkojumu Aizsargu organizācija kļuva brīvprātīga. Tās pamatvienības bija pagastos izveidotās nodaļas, un organizācijai bija nozīme kārtības uzturēšanā pagastā. Aizsargi tika militāri apmācīti, un viņi, īpaši aizsardzes, piedalījās kultūras aktivitātēs. Veidojās kori, amatierteātru kopas, tika strādāts ar bērniem, rīkoti labdarības pasākumi. Viss notika tautiskā garā.
Kas bija biedri?
1934. gada 15. maija apvērsumā aizsargiem bija samērā liela nozīme. 1936. gada 16. jūnijā Ministru kabinets pieņēma lēmumu par Aizsargu organizāciju, ko pakļāva tieši Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim. Atbilstoši šim likumam aizsargu galvenais pienākums bija palīdzēt valsts drošības iestādēm uzturēt kārtību kā policijas palīgspēkiem. Katrā organizācijā darbojās arī aizsardžu grupa un sporta organizācija. 1939. gadā organizācija apvienoja ap 1500 aizsargu sportistu. Valstī bija 45000 aizsargu, 12000 aizsardžu un 11000 jaunsargu.
Vēsturnieks Edgars Andersons sniedzis arī datus, kas bija aizsargu organizācijas biedri. 1940. gada sākumā no 60684 aizsargiem 15600 bija lauksaimnieki, 7326 – ierēdņi, 1986 – tirgotāji un namsaimnieki, 1727 – inteliģento profesiju pārstāvji, bet pārējie (krietni vairāk par pusi no kopskaita) bija strādnieki.
Paulis Vīgants Ceraukstē vada Latvijas Daugavas Vanagu organizāciju. Vēsture liecina, ka pastāv tikai tās tautas, kurām ir spēcīga griba dzīvot, nacionālā vienotība, apņēmība aizsargāt sevi un savu zemi. Ja 20. gadsimta 20. gados nebūtu bijis Latvijas nacionālās armijas un aizsargu organizācijas, valsts varēja zaudēt neatkarību arī pirmajos tās pastāvēšanas gados, uzskata Paulis Vīgants.
