Iestājoties Eiropas Savienībā, šī gada 1. maijā Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga teica: «Latvija ir iekāpusi Eiropas vilcienā. Latvija rullē! Priecāsimies, jo esam daudz paveikuši!».
Iestājoties Eiropas Savienībā, šī gada 1. maijā Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga teica: “Latvija ir iekāpusi Eiropas vilcienā. Latvija rullē! Priecāsimies, jo esam daudz paveikuši!”
Bet kādi mēs esam? Manuprāt, visnabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā. Kāpēc? Cenas ceļas pārtikai, medikamentiem, degvielai. Īpaši grūti klājas pensionāriem, jo garajā darba mūžā ir sabojāta veselība. Tāpēc zāles jālieto katru dienu. Bet vai pensionārs tās var nopirkt, ja mēnesī šim nolūkam jāizlieto aptuveni 50 procentu pensijas?
Esmu iesaistījusies un darbojos Latvijas iedzīvotāju apvienībās, kas analizē, kādēļ izveidojusies šāda situācija. Secinājumi ir vairāki. Manuprāt, nepareizs ir pensiju likums. Labklājības ministrija gan sludina, ka 1995. gada likums “Par valsts pensijām” ir labākais Eiropā, jo balstās uz progresīvu pamatprincipu – pensijas apjoms atkarīgs no strādājot veiktajām iemaksām budžetā. Domāju, ka patiesībā tā nav. Darba mūžs nav novērtēts tiem iedzīvotājiem, kas aizgājuši pensijā līdz 1996. gadam. Netiek ņemta vērā izpeļņa, kā arī viņu maksātie nodokļi. Bet tajā laikā par tiem tika uzceltas skolas, slimnīcas, dzīvojamās mājas, finansēta izglītība, sociālā aprūpe. Man, piemēram, 1988. gadā tika aprēķināta maksimālā pensija 132 rbļ. (izpeļņa 262,50 rbļ.). Pēc jaunā likuma no 1996. gada 1. maija tā tika pārrēķināta un bija 39,77 lati. Pašlaik pēc visām indeksācijām un ar 42 gadu darba stāžu es saņemu 66 latus, kas ir tikai 22 procenti no tās darba algas, pēc kuras sākotnēji tika aprēķināta pensija (262,50 rbļ.). Uzskatu, ka šai pensionāru grupai par katru darba stāža gadu vajadzētu piemaksāt vienu latu mēnesī.
Iedzīvotājiem, kas aizgāja pensijā pēc 1996. gada, ņemta vērā trīs gadu vidējā izpeļņa un, samērojot ar to, ir novērtēts viņu kopējais darba stāžs, ieskaitot arī laiku līdz 1996. gadam. Šiem cilvēkiem pensijas apmērs salīdzinājumā ar algu ir lielāks nekā man.
Vēl viens piemērs – apmēram četriem tūkstošiem cilvēku aprēķinātas nepelnīti lielas pensijas – līdz pat Ls 1500 mēnesī. Un tas ir uz pārējo pensionāru rēķina, noziedzīgi izšķērdējot sociālo budžetu. Valdība ir mūs apmuļķojusi. Kāpēc esam tik naivi un lētticīgi? Pēdējais laiks cīnīties par savām tiesībām.
Pēc informācijas, kas ir manā rīcībā, labklājības ministre D. Staķe pensionārus, kuriem pabalsts ir zem iztikas minimuma, nav iekļāvusi Latvijas kopējā sociālajā memorandā, kas 2003. gada 18. decembrī tika iesniegts Briselē. Ir izveidota darba grupa, kas uz memoranda pamata līdz 1. jūlijam izstrādās “Nacionālo rīcības plānu nabadzības, sociālās izstumtības mazināšanai”. Šajā grupā ir iesaistīti ierēdņi no ministrijām, arī Pensionāru federācijas priekšsēdētāja Aina Verze. Pēc neatlaidīgas uzprasīšanās šajā grupā darbojas arī aktīvā pensionāru aizstāve Baiba Pelse. Tomēr maz ticams, vai izdosies panākt, ka darba grupa trūcīgos pensionārus uzskatīs par sociālā riska grupām.
Šogad, 14. maijā, bija organizēta Latvijas iedzīvotāju apvienības kopsapulce. Tās lēmumā paustas vairākas prasības, piemēram, Labklājības ministrijai, valdībai un likumdevējiem mainīt pensiju likumu, jo tas ir izteikti sociāli netaisns, pensionāru vairākumu diskriminējošs. Kopsapulce uzskata, ka labklājības ministre D. Staķe neatbilst amatam, un tiek prasīts valdībai un Saeimai viņu nomainīt. Latvijas kopējais sociālais memorands klaji dezinformē Eiropas sabiedrību par pensionāru dramatisko situāciju Latvijā. Kopsapulce atbalsta nepieciešamību nosūtīt ES institūcijām iepriekš minētā memoranda labojumus un papildinājumus.
Pensionāri prasa iekļaut “Nacionālajā rīcības plānā nabadzības un sociālās izstumtības mazināšanai” nabadzīgos pensionārus, kuriem pensijas ir zem iztikas minimuma, veikt ārkārtas pasākumus, lai nodrošinātu minimālās pensijas vismaz iztikas minimuma apjomā. Ja to nav iespējams nodrošināt, izmantojot valsts resursus, prasīt ārvalstu palīdzību, kā tas paredzēts Latvijai saistošos starptautiskos līgumos.
Man vērtīga šķiet Somijas pieredze. Šajā valstī vairāk nekā trešdaļa no budžeta tiek izmantota sociālajai un veselības nodrošināšanai. Bezdarbnieku pabalsts ir ne ilgāk kā 500 dienu, tā apmērs – līdz 50 procentiem no algas. Pensija ir vismaz 60 procentu no algas. Visi pilsoņi no 65 gadu vecuma saņem valsts vecuma pensiju. Likums paredz, ka pašvaldība nodrošina katram bērnam vietu bērnudārzā. Skolas ir bez maksas, arī ēdiens skolās un bērnudārzos. Medicīniskā aprūpe Somijā ir laba un tikpat kā par brīvu. Valsts apmaksā arī daļu no zobārsta pakalpojumiem.
Pašlaik kā humorā klausos Eiroparlamenta deputātu kandidātu solījumos. “Latvijas ceļa” kandidāts Andris Bērziņš sola, ka tuvāko divu gadu laikā mūsu valstī vidējās algas sasniegs 2000 eiro, bet pensijas 500 eiro.
Pēc pieredzes zinām, ka valdība nedomā par tautu. Ja pensionārs ar pabalstu zem iztikas minimuma pārdod cimdu pāri, viņam nodoklis jāmaksā jau no lata. Bagātais, kas pelna 1000 latu mēnesī, maksā to pašu nodokļa likmi, ko tas, kas pelna 100 vai 200 latu. Manuprāt, arī mūsu valstī, tāpat kā citās Eiropas Savienības zemēs, ir jāievieš progresīvie nodokļi. Jo vairāk saņem, jo arī nodoklim lielāks procents. Pensionāram, kas dzīvo zem iztikas minimuma, nevajadzētu maksāt nodokli.
12. jūnijā Eiroparlamenta vēlēšanās balsošu par eiroskeptiķiem, par sarakstu nr. 15. Latvijas Universitātes profesore politoloģe Žaneta Ozoliņa intervijā “Latvijas Avīze” saka: “Domāju, ka eiroskeptiķu kandidēšana uz EP ir apsveicama, jo šajā parlamentā ir deputātu grupa, kur ir arī šie skeptiķi, un viņu balss ir gana skaļa. Man šķiet, ka tieši viņi ir tie “sargsuņi” vērotāji, lai viens otrs pārāk optimistisks ES idejas atbalstītājs nesastrādātu kaut kādas muļķības.”
M. ŠTĪBELE, pensionēta ekonomiste Iecavas novadā
