Stelpiete Maiga Kurčānova zaļu kladīti pārvērtusi par savu atmiņu dienasgrāmatu «Cauri gadu puteņiem». Tajā atklājas ne tikai M. Kurčānovas dzīve, bet arī laikmets.
Stelpiete Maiga Kurčānova zaļu kladīti pārvērtusi par savu atmiņu dienasgrāmatu “Cauri gadu puteņiem”. Tajā atklājas ne tikai M. Kurčānovas dzīve, bet arī laikmets. Šī saruna tapusi, izmantojot tajā rakstīto.
Pastāstiet, lūdzu, par savu bērnību!
– Sevi atceros kopš četru gadu vecuma. Mūsu ģimene – tēvs, māte, māsa Dzidra un es – dzīvoja Cēsu apriņķa Leimaņu pagasta muižas mājā. Ģimenei pieticīgi dzīvojot, bija līdzekļi gan uzturam, gan apģērbam. Mana vectēva ģimene mita “Līmatās” un audzināja piecus dēlus. Atceros, ka visi dēli bija jau pieauguši, bet vectēvs ar vecomāti, kuru visi sauca par šomāti, turēja saimniecību savās rokās. Vectēvs lūdza manu tēvu nākt uz “Līmatām”. Nu bijām kupla saime – vectēvs, kuru ģimenē saucām par papu, šomāte, mūsu ģimene, ieskaitot arī mammas vecomāti.
Kas palicis prātā no skolā piedzīvotā?
– Pienāca laiks, kad no bērnības “iekāpu” skolas gados. Mācīties sāku septiņu gadu vecumā. Laiks bija nemierīgs, un bija jau pārdzīvoti pirmie okupantu šausmu darbi. Eglītes vakars skolā notika, bet Ziemassvētkus pieminēt nedrīkstēja. Eglītes vakaram vajadzēja dzejolīšus. Tad radās mans pirmais dzejolis par eglīti un zaķīti. Tas nav saglabājies un laikam bija tik naivs un muļķīgs, ka skolotāja pasmējās un teica – to laikam sacerēji tu pati. Tā mans pirmais dzejolis “neizgāja tautās”.
Kādas bijušas darba gaitas?
– Biju “iekāpusi” septiņpadsmitajā gadā, un nu visi smagie vīriešu darbi bija manā ziņā. Šķūnī vasarā mitinājās piecdesmit kolhoza jaunlopu un liels bullis. Fermas vajadzībām iedeva mazu, vāju zirdziņu un saplīsušu aizjūgu. To visu nācās salabot pašai.
Fermai neko nepieveda. Nezinājām, kas ir atpūta, svētdiena un svētki. Vakaros bez spēka iekritām gultā, lai no rīta sāktu visu no gala. Man kā komjaunietei līdztekus lopkopības darbam tika doti citi uzdevumi. Brigadieris norīkoja dažādos darbos – pie kulšanas, skābbarības gatavošanas, kartupeļu rakšanas. Nevienu neinteresēja, kā visu iespējams paveikt. Brigadieris mēģināja man “piecirst” un deva skaidrus mājienus – ja ar viņu ielaidīšos, papildu darbos nebūs jāiet. Spēku nepielietoja, un labprātīgi nepiekritu. Tie bija gadi, kad neviens mani nežēloja un bija jāprot pašai sevi aizstāvēt pret netaisnību un arī sargāt meitenes godu. Pēdējā ziemā par nostrādātām dienām izsniedza pussadegušus graudus no nosvilušās kaltes. Tas bija pēdējais piliens ciešanu jūrā. 1952. gada decembrī iestājos Valmieras piensaimniecības skolā. Tas bija skaists laiks – jaunība, Gauja, ievas…
Mācīties tā arī neturpinājāt…
– Mācījos labi, sienas avīzē rakstīju satīriskus dzejoļus. Pēc skolas beigšanas ar savu diplomu varēju iestāties tehnikuma trešajā kursā, bet tik ļoti gribējās nopirkt kādu labāku apģērbu un apavus, ka nolēmu stāties darbā.
1955. gadā sāku strādāt Bauskas pienotavā par strādnieci. Darbs uz klona, mitrumā, caurvējā. Arī alga tajos gados bija niecīga. Salīdzinot ar darbu kolhozā, tā bija tīrā bērnu spēle. Atkal biju sienas avīzes redaktore. Pati veidoju visus rakstus un sacerēju arī pa dzejolim. Avīze ieguva pirmo vietu. Pēc pusotra gada ar ministrijas pavēli mani norīkoja darbā uz Jelgavas rajona Jēkabnieku pienotavu par meistari. Tur iepazinos ar kolhoza šoferīti Toļiku. Mūsu ģimenīte pārcēlās uz Bauskas rajonu.
1970. gadā nokļuvām centra (Stelpes) pienotavā. Sākumā strādāju piena pieņemšanā, vēlāk pie ūdeņiem. Šis bija ļoti aktīvs laiks sabiedriskās dzīves laukā – ansambļi, donoru kustība, dažādi saieti, izbraukumi, izstādes, sarīkojumi. Arī dzejas lauciņā šis bija ražens laiks. Tos rakstīju gan dažādiem pasākumiem, gan ansambļiem, arī sava prieka pēc. Uz to mani rosināja ansambļa vadītāja Līga Valdiņa.
Kā izjutāt Atmodas laiku?
– 1989. gads bija lielu notikumu un pārdzīvojumu laiks. Pensijā aizgāju tā paša gada jūnijā. Toreiz latvieši cēlās jaunai Atmodai, ar kādu ticību un mīlestību tvēra katru puspateiktu vārdu! Cerējām, ka būsim vienots, nesalaužams spēks, kāpjot brīvības kalnā. 1990. gadā mūs atkal centās nospiest uz ceļiem. Varoņi ziedoja savu dzīvību uz taisnības un nākotnes altāra. Vai varēja iedomāties, ka pēc desmit gadiem daudzi būs vīlušies savās cerībās un ar augošu nicinājumu noraudzīsies negodīgu bagātnieku dzīrēs? Bagātība tika sarausta un “prihvatizēta”, sabrūkot kolhoziem un likvidējoties rūpnīcām, uzņēmumiem un sanatorijām.
Mūsu darbā rūpīgi krātā naudiņa – desmit tūkstoš rubļu – krājkasē pārvērtās par 50 latiem. Atkal bijām tukšinieki. Dzīve ritēja tālāk un atnesa arī prieku. 1990. gada 14. novembrī piedzima pirmā un vienīgā mazmeitiņa Lita un sākās jauni pienākumi. Tad iedzīvotājiem atdeva bijušos īpašumus. Ko darīt ar tēva zemi? Vajadzētu daudz naudas, kuras nav. Arī man tēva zemē nebija lemts vagu dzīt. Nebija ne spēka, ne līdzekļu kaut ko sākt. Kā atskabargainu šķēpu es to izrāvu no savas sirds. Šo soli jūtu kā grēku, kā nodevību senču piemiņai. Man nebija iespējas citādi rīkoties.
Ko vēl gaidāt, par ko sapņojat?
– Daudz ko vēl gribētu uzzināt, daudzkārt padomu prasīt, bet nav vairs, kam. Tagad dzīvoju, lai palīdzētu Ivetai audzināt Litu. Mājā kustos, cik spēju – gatavoju ēdienu, adu cimdus un zeķes, veicu dažādus sīkus darbiņus. Visiem kopā dzīvojot, arī ar ģimenes budžetu ir vieglāk izgrozīties. Meita Tamāra iztiek pati un vēl mums palīdz, īpaši ar darbu. Lita ir mūsu visu cerība un acuraugs, mūsu dzīves turpinātāja.
Dzīve turpinās. Arī manas sirdskaites liek sevi arvien vairāk manīt. Par zālēm un dakteriem vien esam izdevuši lielu daļu no tā jau nabadzīgās naudiņas. Lita aug un līdz ar viņu arī vajadzības un izdevumi. Gadās arī brītiņi, kad dzīvē iespīd pa saules staram. Tad sarosās domas un pirksti un rodas kāds lielāks un paliekošs veikums. Pa reizītei uzrakstu kādu dzejoli vai kaimiņam palīdzu ar labu vārdu vai padomu. Nezinu, kāpēc, bet mūsu mājās jo bieži tiek meklēts padoms vai kāda cita palīdzība. Ja kādam dzīvē kas saiet šķērsu, tad atnāk izkratīt savu sirdi. Visbiežāk tiek meklēta Iveta – gan kā “daktere”, gan dārzniece un kosmetoloģe. Arī Anatolijs vēl arvien sniedz “steidzamo palīdzību” dzelžu saimniecībā. Ja vien spējam, tad palīdzam. Ne jau lai ko nopelnītu, bet par mīļu paldies.
Labie darbi taču atmaksājas.
– Gaišumu un dziļu saviļņojumu manā dzīvē ienesa Valdas Kaufmanes organizētais dzejas kompozīcijas vakars Vecumnieku tautas namā. Tas bija veltīts man, vienkāršam cilvēkam. Tovakar saņēmu daudz mīļuma no svešiem ļaudīm. Tādus vārdus tik reti mēs sakām cits citam, bet kādu spēcīgu, labvēlīgu enerģiju tie var dot!
Vēja spārniem aizšalc gadi. Šomēnes man jau būs pilni septiņdesmit. Garu mūžu esmu dzīvojusi, bet kas iegūts? Vienīgā bagātība – abas meitas un mazmeita. Paldies liktenim, ka esam vēl divatā ar vīru – dalīta bēda ir pusbēda. Arī meitu rūpes un klātbūtne mums neļauj justies vieniem un pamestiem. Vēl gribētos dzīvot un redzēt Litu izaugam. Ļoti vēlētos, lai pasaulē ir vairāk gaišuma un cilvēkos labestības. Nomāc lielas sabiedrības daļas alkatība pēc naudas un varas. Nesaprotama un pretīga ir dažu komunistiski noskaņoto cenšanās diktēt savus noteikumus Latvijā. Manī tas rada satraukumu. Sirds ilgojas miera un cilvēkmīlestības. Gaišas emocijas dod saule, ziedi un mežu klusums. Tādos brīžos manas domas un dvēseles izjūtas kavējas baltajā bērnībā dzimtajos Vidzemes pakalnos – pie strautiņa, kas nu jau izzudis, pie bērzu birzs, ko ļauni cilvēki nozāģējuši.
