Pieredzētais kara laikā un gūstā filtrācijas nometnēs Igaunijā, Kohtla-Jervē, un Čerepovecā Volokolamskas apgabalā, kur pavadīju skaudrus mēnešus no 1944. gada jūlija līdz 1945. gada oktobrim, nāk atmiņā ikreiz, kad atceramies 14. jūniju.
Pieredzētais kara laikā un gūstā filtrācijas nometnēs Igaunijā, Kohtla-Jervē, un Čerepovecā Volokolamskas apgabalā, kur pavadīju skaudrus mēnešus no 1944. gada jūlija līdz 1945. gada oktobrim, nāk atmiņā ikreiz, kad atceramies 14. jūniju, pirmās deportācijas dienu, un Latvijas okupācijas datumu – 17. jūniju.
Gūstā kritu pie Zilupes. Cīņa bija nevienlīdzīga. Sarkanajai armijai bija daudzkārt lielāks pārspēks, un gūstā saņēma apmēram 30 leģionāru. Bijām vāji bruņoti, trūka munīcijas. Sarkanarmieši pavēlēja nolikt ieročus un pacelt rokas. Mūs sadzina kādas jaunbūves pagalmā. Lika atdot siksnas, bet paši ķērās pie bikšu priekšas un izgrieza visas pogas un āķus. Bikses slīdēja zemē, un ar vienu roku tās bija jātur. Tādējādi nebijām spējīgi nedz pretoties, nedz aizbēgt. Grupu pavadīja vairāki konvoji, bruņoti ar automātiem.
Togad jūlijā bija ļoti karsts laiks, dienā iešana pa grantētu ceļu bija mocības. Neatļāva pat rudzu vārpiņu noraut, lai kaut kā veldzētos, mute bija izkaltusi. Tā “ceļojām” divpadsmit dienas. Reiz uznāca spēcīgs pērkons, un tikām pie ūdens peļķēm. Dzērām slepus, jo citādi dabūjām spērienu pa rokām vai sāniem. Dzelzceļa stacijā gaidīja tādi paši nelaimīgi gūstekņi, pārsvarā vācu karavīri.
Pienāca vilciena sastāvs ar lopu vagoniem. Tiem tikai daži lodziņi – ar dzeloņstieplēm. Vagonos mūs sadzina tik cieši, ka vietas pietika tikai stāvēšanai kājās. Tos, kuri bija novārguši tiktāl, ka vairs nevarēja nostāvēt, palaidām pie sienas piespiesties. Katram izsniedza sauso devu – apmēram 200 gramu rupjmaizes suharu (sausiņu). Katrā vagonā bija konvojs, kas skatījās kārtību un stacijās atnesa spaini vārīta ūdens uz 40 – 50 cilvēkiem.
Sanitārie apstākļi bija briesmīgi. Vagona stūrī atradās 200 litru muca, kurā kārtojām dabiskās vajadzības. Šausmīgi smirdēja. Vagonā izlauzām grīdas dēli. Brauciena laikā konvoji mainījās. Gribu būt atklāts un taisnīgi spriest. Ja gadījās vecāka gadagājuma konvojs, attieksme bija ciešamāka, bet jaunie puišeļi mūs pazemoja, nicināja un izrādīja savu bravūru.
Čerepovecā, Volgas krastā, bija ļoti liels filtrācijas lāģeris (karagūstekņu nometne). Kamēr izgājām karantīnu, darbā nesūtīja, sistemātiski saņēmām ēdienu un caurām dienām, sasēdušies bariņos, kāvām utis, kas ir tur, kur netīrība un novārguši cilvēki. Mēs tās saucām par parazītiem partizāniem. Kad novilkām kreklu un pagriezām pret sauli, katrā actiņā varēja redzēt kādu parazītu. Guļvietas bija pilnas ar tiem līdz tam laikam, kad tikām uz pirti. Notika arī drēbju un lāvu dezinfekcija.
Dēļu lāviņas bija piecos un vairākos stāvos – vienkārša dēļu grīdiņa ar mazu slīpumu uz kājgali, slīps dēlis domāts pagalvim. Apsegam izmantojām pašu drēbes, kuras cits citam bieži vien noņēma (nozaga). Pēc noteikumiem naktī no angāra nedrīkstēja iziet, vajadzības kārtojām uz 200 litru mucām.
Pēc karantīnas mūs sadalīja 30 – 40 cilvēku darba grupās. Katrai bija vecākais, kas prata krievu valodu. Man laimējās būt labā, disciplinētā grupā. Strādājām ostā dzelzceļa būvē. Darbs bija ļoti smags. Paldies Dievam, brigadieris bija vecāka kaluma inženieris, kas pārzināja darba īpatnības un precizitāti, kā arī sapratās ar cilvēkiem. Viņš spēja pārliecināt, ka norma katru dienu jāizpilda, lai pusdienās saņemtu 200 gramu rupjmaizes un puslitra siltas viras.
Diena iesākās ar rīta pārbaudi. Katra grupa tika atsevišķi nostādīta, pēc saraksta pārbaudīta. Gandrīz katru rītu kāds neatsaucās – nomiris. Pēc tam iepriekšējās dienas paveiktā vērtējums un pārtikas izsniegšana visai dienai – puskilograms maizes, viena ēdamkarote cukura un viena karote mahorkas. Man laimējās dzīvot un strādāt kopā ar savu frontes biedru Leonu. Viņš bija vecāks, Latvijas armijā izdienējis dižkareivis. Viņš man aizrādīja, lai nesmēķēju mahorku. Citi savu cukuru iemainīja pret smēķi. Arī es tā darīju.
Ejot uz darbu, ceļa malā bija tikai vienas lauku mājas. Iedzīvotājus gan netiku redzējis, taču viņi sistemātiski rūpējās par mums – aiz mājas uz ceļa tika nomests kāds vārīts turnepsis vai kāds avīzes gabals, kur ietīt mahorku. Te gan jāpasaka – kāds konvojs gadījās. Jauniņie mums nolikto vai nu iespēra grāvī, vai samina. Mūs taču uzskatīja par fašistiem. Atgriežoties no darba, kādus trīs kilometrus nesām baļķus uz pleciem. Lāģerī tika būvēts jauns kultūras nams. Neticami, ka piecus, astoņus metrus garus līdz 35 centimetriem diametrā baļķus varēja panest izvārguši cilvēki. Gadījās, ka pusceļā kāds saļima, aiz viņa ejošais nokritušo pagāza malā, jo nesēji gāja kopsolī un baļķi nesa uz viena pleca, lai, bomim krītot, tas kādam neuzkristu virsū. Parasti pusceļā nesamo nolaidām zemē un brītiņu atpūtāmies.
Vakarā paēdām savu maizīti, kas vēl bija palikusi, un kaut ko slapju piedzērām klāt. Ēdot parasti pārspriedām, ko mājās ēduši, kā sieva, māte vai vecāmāte gatavojusi. Tik garšīgi, ka klausoties siekalas sakāpa mutē, citam pat mute nokustējās, siekalas norijot. Pirms gulētiešanas notika personu pārbaudes. Tad parādījās izdzīta cilvēka pazīmes, dusmas – “piecolēt” cits citam, kaut neesi spējīgs mušu noķert. Gadījās, ka pārbaudē, saucot pēc uzvārdiem, sevišķi aukstajā laikā, kāds stāvus aizmiga. Tad blakus ierindnieks iegrūda viņam sānos elkoni vai arī cits atsaucās biedra vietā.
Tā pagāja daļa manas skaistās jaunības. Ja tā vēl atgrieztos, diez vai priecātos.
