Priecājieties visi, kam līgošana un garās brīvdienas pagājušas rāmi! Divas man pazīstamas meitenes Jāņu dienas rītu sagaidīja slimnīcā, un tas nebija ēšanas, dzeršanas vai pārgalvīgas braukšanas dēļ.
Priecājieties visi, kam līgošana un garās brīvdienas pagājušas rāmi! Divas man pazīstamas meitenes Jāņu dienas rītu sagaidīja slimnīcā, un tas nebija ēšanas, dzeršanas vai pārgalvīgas braukšanas dēļ.
Nepiesaukt nelaimi
Velta beidzot piekrita meitas Andas, šī gada vidusskolas absolventes, lūgumam aizdot mašīnu. Līgo vakarā jaunieši gribēja braukt uz zaļumballi kādā Vidzemes ciematā. Tur dzīvoja Veltas attāli radi, naktsmājas sarunātas. Anda tiesības ieguvusi ziemā, bet tēvam līdzās mašīnu stūrējusi jau gadu un nav traka uz ātruma rekordiem. Turklāt autiņa aizmugurējā logā ielikta zīme, kas liecina, ka braucēja ir iesācēja.
Velta un Aivars bija gan sprieduši, gan strīdējušies – dot vai ne meitai savu opelīti. Mātes sirds drebēja, jo bieži vien situācijas uz šosejas nav iepriekš paredzamas. Tēvs uzskatīja, ka ir jāļauj braukt, citādi pieredzes nebūs nekad. Viņš vēl aprāja sievu, ka, domādama par nelaimi, to arī piesauks. Drīkst pieļaut tikai vienu variantu – viss būs kārtībā, strikti noteica Aivars.
Pārbiedē vecākus
Vecāki devās līgot pie ģimenes draugiem dārzā, netālu no mājām. Jaunieši ar trim mašīnām jau Līgo dienas rītā bija ceļā uz Vidzemi. Nokļuvusi galapunktā, Anda piezvanīja tētim, stāstīdama, ka Annas tante sagaidījusi ar milzīgu bļodu rauga pankūku un pašas sietu Jāņu sieru. Teltis nebūšot jāceļ, varēšot gulēt siena šķūnī. Pasēdēšot pie ugunskura dīķa malā, izcepšot desiņas un tad iešot uz balli.
Jāņu dienas rītā Veltu pamodināja telefona zvans. Mobilais uzrādīja meitas numuru, bet runātāja bija viena no draudzenēm. Viņa lūdza neuztraukties, bet lieta tāda, ka Anda un Vita atrodas Cēsu slimnīcā. Vairāk neko pateikt nepaguva, jo telefons bija izlādējies. Velta modināja Aivaru ar vienu domu – būs naktī kur braukušas, cietušas avārijā, nevar zināt, vai šobrīd vēl dzīvas. No rīta miega izrāvuši Vitas mammu, pārbijušies vecāki metās uz Cēsīm.
Slimnīcā sastaptais gados jaunais ārsts viņus sagaidīja bez panikas. Abām draudzenēm esot smadzeņu satricinājums, dienas piecas jāpaguļ un tad varēšot doties mājās. Lai turpmāk dancojot rāmāk, piebilda ārsts.
Melnajā caurumā
Anda un Vita vecākiem izstāstīja, kas noticis. Zaļumballē cilvēku bijis ļoti daudz. Jaunieši nolēmuši, ka Līgo vakarā nav jāstumdās, bet jālec īsta polka. Vietējie puiši atbraucējas pamatīgi izdancinājuši. Kamēr muzikanti ievilkuši elpu, atskaņoti ieraksti. Ances Krauzes un Normunda Rutuļa dziesmai “Lecam pa jaunam, lecam pa vecam” dejotāji atbildējuši ar sajūsmu – saķērušies rokās un ar varenu iekliedzienu visi reizē sākuši lēkt. Estrādītes dēļi to nav izturējuši.
Pamats zem kājām piepeši pazudis. Andai šķitis, ka viņa krīt tādā kā akā. Abas draudzenes melnajā caurumā ievēlušās pirmās, pārējie uzgāzušies viņām virsū. Uz salūzušajiem dēļu galiem krietni apskrāpētas rokas, kājas, vaigi, ierautas skabargas, daudzi sasitušies, tomēr nekas nav lauzts. Tā sprieduši ātrās palīdzības mediķi, kuri dežurējuši balles vietā un veduši no estrādes dibena izceltās meičas uz slimnīcu.
Velta un Aivars iebrauca arī pie Annas tantes, lai paņemtu pagalmā atstāto mašīnu. Pārējie jaunieši tikko līda no siena šķūņa un pie akas mazgāja muti. Dažam bija zila acs, cits kliboja. Annas tante cienāja ar vakar neapēsto sieru, piedāvāja skābputru un smējās, ka arī tāda esot Jāņu laime – dzert un nepiedzerties, dancojot krist un nenosisties. Nu vismaz pagastam būs iemesls vecajā estrādē uzsist jaunu dejas grīdu.
