Bauska atrodas īpašā vietā. Šeit izrunātu labu vai sliktu vārdu var sadzirdēt kilometriem tālu. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Bauska atrodas īpašā vietā. Šeit izrunātu labu vai sliktu vārdu var sadzirdēt kilometriem tālu. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Jūnija sākumā kolēģi apvaicājās, kā, dzīvojot līdzās stadionam, varu izturēt netālu piestājušā ceļojošā “tingeltangeļa” mūzikas dārdošos ritmus. Tik traki nemaz nebija, jo karuseļu īpašnieki pastiprinātājus vērsa uz upes pusi un, iespējams, vairāk nogurdināja Mūsas otrā krastā dzīvojošos. Turklāt izklaides parka darbinieki mūzikas mašīnu izslēdza ne vēlāk par desmitiem vakarā.
Toties balles Pilskalnā un klubā “Randevu” nedēļas nogalē šajā laikā tikai sākas un turpinās līdz rīta gaismai. Tajās neviļus piedalās ne tikai tie, kuri dodas uz Pilskalna pusi. Noskaidrots, ka šīs mūzikas skaņas naktī labi saklausāmas dažādās pilsētas vietās. Baznīcas ielā dzīvo pensionāru ģimene, kurā ir invalīds. Pēc kārtējās diskotēkas mostas ar sajūtu, ka mūzika dārdējusi pašu pagalmā. Viņi sāk apsvērt, kurp pārcelties uz dzīvi vasarā, lai varētu atpūsties.
Līdzīgas atsauksmes dzirdētas no iedzīvotājiem Rīgas ielā un arī Ceraukstē. Reizēm pat Vecsaulē un Skaistkalnē šis tas no Pilskalna esot saklausāms, ja vējš pūš no Mūsas un Mēmeles satekas puses. Skaņa pa upēm izplatās labāk nekā Latvijas Radio pirmās programmas raidītais FM diapazonā. Kāpēc tā, man grūti izskaidrot, jo, saskaņā ar cienījamā skolotāja Anda Jauntēva secinājumu, nepiederu pie tās trešdaļas pasaules iedzīvotāju, kuri kaut ko sajēdz no fizikas.
Pats interesantākais – “bumsī, bumsī” skaņas no estrādes paceļas gaisā jebkuros laika apstākļos. To esmu ievērojusi, ravējot dārzu Mūsas krastā, trīs kilometrus no pilsētas. Biļeti nepirkusi, kā brīvklausītāja esmu “piedalījusies” kantrimūzikas festivālā un citos koncertos vai mēģinājumos. Toties visi Senās mūzikas festivāla greznumi paliek apslēpti vecās pils mūros kā aizpogātā kabatā.
Kad mūzika apklust, ballētāji nāk mājās. Dažs ir tik apdullis, ka svarīgi, lai vējš pūš no muguras – kājas tik vieglas un tomēr nenes… Cits savu labsajūtu grib dāvināt pilsētai, skaļi aurējot. Vēl kādi noskaidro attiecības kautiņā vai atrod nesalauztas šūpoles un saullēktu sagaida ar metālisku žļerkšķi. Tas izrauj no suņubūdām to iemītniekus, kuri ierejas vienotā korī, un rīts ir sācies.
Ja tobrīd guļošajiem no šīs rīta skaņu “simfonijas” tomēr izdodas nepamosties, dienas gaismā pamanāmi citi izpriecu liecinieki. Pēc Līgo nakts tās bija uz bērnu smilšu kastes malas sasistu stikla pudeļu lauskas, nogāztas satiksmes norādes, autobusu pieturvietu stabi pilsētā un uz ceļiem, no vietas nonesti soliņi, apstādījumos izrautas puķes un pat nolauzts krāns ūdens ņemšanas vietā pie pilsētas vecajiem kapiem. Kāpēc tā notiek, uz to atbildi laikam zina tikai vējš, kurš dažam pa vienu ausi iekšā, pa otru laukā. Pilsētas sakopšanas dienestiem darba pietiek visai nedēļai, un tad – prieks un patikšana – sestdiena ir klāt.
