Mūsu vēl ir daudz – 23 tūkstoši komunistiskā režīmā cietušo. Vairāk nekā trīs tūkstoši likteņa biedru no visiem Latvijas novadiem pulcējās salidojumā Ikšķiles pašvaldības estrādē sestdien, 17. jūlijā.
Mūsu vēl ir daudz – 23 tūkstoši komunistiskā režīmā cietušo. Vairāk nekā trīs tūkstoši likteņa biedru no visiem Latvijas novadiem pulcējās salidojumā Ikšķiles pašvaldības estrādē sestdien, 17. jūlijā. Jau sesto gadu to rīko Latvijas Politiski represēto apvienība (LPRA) ar Ikšķiles Domes un tās priekšsēdētāja J. Rudzīša atbalstu.
Šoreiz notikums bija īpašs. Pēc vairāku gadu gaidīšanas beidzot tapis LPRA karogs. To iesvētīja Ev. luteriskās baznīcas arhibīskapa vietnieks Pāvils Brūvers. “Liec tam kalpot vienojot un stiprinot!” svētījot karogu, mācītājs lūdza Visaugstāko.
LPRA karogs ir divdaļīgs – savienojumā sarkanbaltsarkans un melns ar LPRA emblēmu (burts L un trīs zvaigznes dzeloņstieples aplī) un uzrakstu baltā krāsā “Latvijas Politiski represēto apvienība”. Karoga meta autore ir māksliniece Daina Asarīte, to izšuvusi Rudīte Grasberga. LPRA vadība un salidojuma dalībnieki godināja arī dāsnākos ziedotājus. Viņu vidū eksprezidents Guntis Ulmanis. Diemžēl viņš svinīgajā notikumā nepiedalījās, un viņa plāksnīti ar sudraba naglu pie karoga kāta piestiprināja D. Asarīte. “Lai karogs lepni plīvo nākotnei un brīvībai!” vēlēja LPRA valdes priekšsēdis Gunārs Resnais. Kā apliecinājums tam salidojumā skanēja gan valsts, gan ES himna.
Taču par savu nākotni un Latvijas brīvību nemaz tik droši neesam. To atgādināja arī dokumentāliste, filmu “Sibīrijas bērni” autore, pasaulē pazīstamā komponista Pētera Vaska dzīvesbiedre Dzintra Geka. Kā vienmēr, viņa bija skarbi atklāta: “Sveicu visus Sibīrijas bērnus! Dzimst jaunas paaudzes. Bērni zina visu par televīzijas “fabriku”, bet nezina savas zemes vēsturi. 1941. un 1949. gada vardarbība nav beigusies. Tā turpinās daudzu cilvēku sāpīgajās atmiņās, arī varas un valsts nevērībā. Man pārmet, ka filmās rādu tikai sliktu, bet viņi, sirmie Sibīrijas bērni, tur esot labi iekārtojušies. Es stāstīšu tikai patiesību un aicināšu atbalstīt sibīriešus, kuri grib atgriezties dzimtenē.”
G. Resnais: “Mēs esam trausli, iecietīgi un pacietīgi, bet mēs nevaram paļauties uz savām partijām.Tām vēl ir, ko dalīt, jāsargā iegūtais, tāpēc valsts intereses nešķiet svarīgas.”
Vēstījumā presei jeb atgādinājumā, ka LPRA negrasās pašlikvidēties, nekādu prasību nebija, tikai cerība, ka skolās beidzot mācīs Latvijas vēsturi un audzinās savas zemes patriotus, ka komunisms saņems starptautisku nosodījumu…
Visas dvēseles stīgas uzjundīja Latvijas trīs tenori, Nacionālās operas solisti G. Ruņģis, N. Puntulis un M. Jenčs. No “Saulīt vēlu vakarā” līdz spāņu ritmiem – dziesmu ar dziesmu sapludināja aplausi. “Mēs, trīs tenori, kopā neesam pārāk ilgi, bet nu, sezonu beidzot, esam izdarījuši to, kas mums bija jāizdara sen,” par uzstāšanos Ikšķilē sacīja N. Puntulis.
Tomēr ir kāds cilvēks, kas to vēl nav izdarījis un par ko sirmgalvjiem sāp sirds. LPRA paziņojumā arī reģionālajiem laikrakstiem nepārprotami bija teikts, ka 17. jūlijā Ikšķilē uzrunu teiks Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Pēc salidojuma oficiālās daļas kāda tālumniece sacīja, ka vairāki vecļaudis cēlušies agri un, pie drauga pleca vai spieķa atbalstījušies, gājuši uz autobusu, lai nu vienreiz redzētu Vairas kundzi dzīvē. Taču jau sestdienas rītā no radio ziņām bija jaušams, ka prezidente vai viņas padomnieki izvēlējušies pasaules kausa izcīņu konkūrā Kleistos. Vakara vēstīs dzirdējām, ka prezidente atklājusi zirgu sacensības un dāvanā saņēmusi laimes pakavu.
LPRA valdes sekretāre Dagnija Liepiņa pēcpusdienā, saviesīgajā daļā, skaidroja, ka uz ielūgumu no Prezidentes kancelejas atbildes ilgi nav bijis. Atteikums, bez pamatojuma, saņemts divas dienas pirms salidojuma. Domāju, kāds pasaules mēroga skandāls izceltos, ja nacistiskā režīmā cietušo un bojā gājušo piemiņas sarīkojums ar trīs tūkstošiem dalībnieku tiktu nomainīts pret… zirgu sacensībām.
Mēs cienām savu prezidenti un nežēlojamies, mums gluži vienkārši sāp.
Zaļajā pļavā blakus estrā dei sarunas, necerētas tikšanās, brīvā mikrofona iespējas ilga līdz vēlam vakaram. Latvijas rajonu nosaukumi uzrakstos mijās ar desmitiem liktenīgu vārdu no Gulaga nometnēm un izsūtījuma vietām kā sazināšanās zīmes.
Pateicības vārdi par iespēju būt kopā pienākas gan LPRA, gan mūsu atbalstītājiem – pilsētas Domei, Iecavas novada Domei un pašvaldībām (Mežotnes, Skaistkalnes, Vecumnieku un varbūt citiem pagastiem, kuru pārstāvjus salidojumā nesastapu), arī SIA “Aips” – par transporta nodrošinājumu un citu palīdzību.
