Reizēm gribas visam atmest ar roku.
Reizēm gribas visam atmest ar roku,
Pagriezt muguru, aiziet, un viss,
Neņemt galvā un uztvert kā joku
Visu, kas ar mani ir noticis.
Var jau būt, ka tā varētu darīt,
Ja kaut nedaudz manī dzīvotu naids.
Var jau būt, ka to darīšu parīt,
Tad, kad nodzisīs acīs smaids.
Bet es paceļu acis pret zvaigznēm,
Un es jūtu, tās uzsmaida man,
Jo es zinu, ka labākās zāles pret sāpēm
Ir dzeja, kas manī skan.
